fbpx

Kāda vīrietis reiz rakstīja:

“Es sapratu, kā ir jāizvēlas sieviete.

Ir jāapraksta sava sieviete – kāda viņa ir? Pēc tam izsvītro vārdu “sieviete” un aizvieto to ar vārdu “dzīve”.

Ja Tev patīk tāda dzīve – Tu esi izvēlējies savu sievieti..Jo kāda ir Tava sieviete, tādu Tu nodzīvosi dzīvi.”

Domāju, skaisti piešķirta sievietes vērtība.

Skaisti, ja sievietes apzinās savu ārkārtīgi atbildīgo lomu savas ģimenes, bērnu un mīļotā vīrieša dzīvē. Nē, lai tas neskan kā – visa atbildība gulstas tikai uz sievietes pleciem. Runa nav par upuriski vezuma vilkšanu, pašuzupurēšanos mīļoto labā. Tā mēs dzirdam šo tradicionāli un šī ideja sievietei uzdzen tikai riebumu, pretestību, bailes un dusmas.

Es runāju par to sievieti, kura apzinās, ka dzīve viņu mīl tikai tik, cik viņa ir iemācījusies mīlēt un rūpēties pati par sevi.

Tik, cik viņa nebaidās būt prioritātē pati sev. Tik, cik apzinās, ka svarīgi ir visupirms prast samīļot sevi, parūpēties par savām vēlmēm, vajadzībām. Jo tikai tad sieviete no sava spēka kausa spēj dziedināt, sargāt, mīlēt savu ģimeni, tuvos cilvēkus.

Kamēr sieviete ir kā ievainots, iebiedēts, nemīlestibas auglis..kamēr pilna dusmu, aizvainojumu, vilšanos un neticības…tā ir kā izkaltusi upe, no kuras atveldzēties nav iespējams pat pašai. Tā ir mūžam nogurusi sieviete, lūdzošām acīm alkstot pēc atbalsta, novērtēšanas, mīlestības. Vēl nav ko dot..

Vīrietis ir krasti, sieviete upe. Krasti nejūtas vērtīgi izsalkušu upi ieskāvuši.

Sievietei ir jāatrod spēks uzziedēt. Sadziedēties, atvērt sevī jaunus dzinumus, atrast sevī spēku atvērties ticībā un uzziedēt..par spīti salnām un vēja brāzmām..vajag uzziedēt!

Mēs esam ziedi, mēs esam upes, mēs esam kausi ar medu. Sievietei nepiestāv būt novītušai..būt izkaltušai..būt rūgtai.

Bites mīl nektāra pilnus ziedus..krasti ir gatavi nosargāt vistraujākās upes..

Par uzziedēšanu.

OmShanti

%d bloggers like this: