fbpx

KAPĒC CILVĒKS SLIMO..

Kāda ceļotāja saruna ar Viedu skolotāju:

– sakiet, kas uztur pie “dzīvības” cilvēka hroniskās slimības?

– domas….- sekoja atbilde.

– kapēc cilvēki tik daudz domā par savām slimībām?

– tapēc, ka viņiem tās ir vajadzīgas..- pasmaidīja skolotājs.

– vajadzīgas? Priekš kam?

– atpūtai. Viņi dzīvo trauksmē. Lai atpūstos.. Slimība kļūst par vienīgo atļauju pašam sev atpūsties.
Un arī, lai darītu to, ko gribas.
Jo cilvēki iet uz nemīlamu darbu, dzīvo ar nemīlamiem cilvēkiem, mācās nemīlamus priekšmetus. Par nemīlamu kļūst viss tas, ko cilvēks nav iemācījies novērtēt. Kā pašu dzīvi. Slimība palīdz aizbēgt..nedomāt.

– Ceļinieks paklusēja apdomājieties par dzirdēto.bet ja cilvēki staigā pa ārstiem, tas taču nozīmē, ka viņi taču grib atbrīvoties no slimībām?

– nē. Cilvēki grib atbrīvoties no nepatīkamiem simptomiem, – paraustīja plecus viedais skolotājs. – bet ne no slimībām, kuras viņu aizsargā no sevis paša.

– no sevis paša?…- lēnam atkārtoja ceļinieks.

– vai nevar aizsargāties kaut kā produktīvāk?

– var.. Bet tad vajag mainīt savu dzīvi.

– kādā veidā?

– slimībās cilvēks aiziet prom no visa nemīlamā..no visa, kas nedod prieku, apmierinājumu, gandarījumu….
Kādam visa viņa dzīve ir kas ļoti netīkams.
Un slimība no palīga, kuras mērķis ir pievērst uzmanību un ko mainīt, pārvēršas par kaut ko traucējošu un nevajadzīgu.
Bet mainīt dzīvi – tas ir sarežģīti. Vienkāršak ir slimot. Un atrast ārstu, kurš periodiski izrakstīs atpūtu..ar vien vairāk iedziļinoties slimībā.

– hmmm… – aizdomājās ceļinieks.

– bet ko jūs ieteiktu darīt ārstiem?

– nekoncentrēties uz sekām, bet atklāt slimību iemeslus. Un motivēt cilvēkus uz personīgām izmaiņām, neskatoties uz viņu agresīvo neapmierinātību un jaudīgo pretestību..

Om

%d bloggers like this: