fbpx

Mīlestība nenāk un neiet

Miilestiiba nenāk un neiet. Cilvēki izdara izvēli palikt vai aiziet. Mīlestībai nav vajadzīgs viens vienīgs cilvēks, lai tā izdzīvotu. Ja tā ir pamodusies, tā vienkārši ir.
Mīlestība nestaigā, tā nedzīvo kādā otrā cilvēkā, kuru mīlam. Mīlestība dzīvojas paša Sirdī, Dvēselē..vai daudz lielākā kopējā telpā.

Cilvēki var atnākt un aiziet no Tavas, manas dzīves. Un mēs varam aiziet. Reizēm tā pat labāk. Bet atnāk vai aiziet cilvēks, ne pati mīlestība. Arī, ja pamodinājis to otrs.

Un nereti tās nemaz nav, mīlestības nav..nav sirds atvērusies un staigā cilvēki pa pasauli mūžam kaut ko meklējot..un snauž mīlestība paša dziļos kambaros..

Bieži vien mēs patiesībā pie cilvēkiem meklējam to, kas pazuda mums kaut kur..bērnībā. Kopā būšanas siltumu, drošības sajūtu, uzticamību meklējam otrā cilvēkā..mīļumu..pieņemšanu..dažreiz tikai siltu apskāvienu.
Caur to maldīgi meklējot sevī atbildi, – mīlam šo cilvēku vai nē..mīl mani vai nē.

Kādreiz mums vienkārsi blakus otram ir ļoti ļoti labi.. mierīgi. Protams, ka šis “labi” var pāraugt dziļā, cieņpilnā mīlestībā un šis stāsts var kļūt par noturīgu un piepildītu laulības stāstu.

Bet citreiz..uz pavisam mirkli.. blakus otram Dievs vienkārši uzdāvina mums skaistu pieturvietu, kur atpūsties, sevi pajust..un, kur Dievs ar otra rokām grib tevi apskaut un samīļot. Lai sastiprināts Tu vari doties tālāk.
Ne visi stāsti ir tie, kuriem jāpaliek pēdējiem.

Cilvēks vienmēr meklēs to īpašo magiju-Mīlestība? Bet kapēc to meklējam pie kāda, pie otra, ja tas mājas ir katra paša sirdī.

Jo tā Dievs, acīmredzot, iecerējis, ka augt vieglāk ir sevi redzot atspulgā.

Kapēc mūžam neatrodot, šķiet, ka mīlestības nav vispār, ja mīlestības mājas ir katra paša krūtīs, Dveslē un viss, kas jāizdara, tā sevī jāatver.

Jā, otrs var pamodināt..palīdzēt..var iedvest uzticību lēni un prātīgi savu sirdi atvērt un gaismu iespīdināt savā mīlestības avotā. Bet ne uzdāvināt, ne iedot. To, kas it kā man nav, otram ir.
Kādreiz kopā viens otram palīdzam atvērties..palīdzam nesteidzinot, nepieprasot, nogaidot un līdzās esot savas bruņas nomest, padoties, pārstāt dzīvot sevi sargājot. No mīlestības sajušanas.

Bet tas Brīnumiņš ..tas, ko par mīlestību dēvē uz zemi, katra paša sirdī mīļi dzīvojas. To atvērt varbūt var daudzas atslēdziņas, bet durvis ir tikai vienas.

Otra durvīs nekad nelauzies. Katram savs laiks. Tavs laiks vienmēr ir šis..un Tavs cilvēks vienmēr ir šis, kurš atnācis. Valoda tam katram sava, bet nesums viens..

Es ticu, ka caur katru cilvēku mēs piekļaujamies Dievam..vai cīnāmies, lai neapskautu. Kā psaudži, kuri pretošanos padara par galveno dzīves jēgu.

Cik daudz Pateicības varam būt pārādā tiem, kas sirdi šūpojuši..tā Dievs lūdz mums uzticēties un atvērties..M Ī L E S T I B A I

Ja esam piemirsuši, ka mēs katrs esam mīlestība un spēlējam uz zemi daudz dažādas spēles, lai vinnētu šo atcerēšanos..

Rīta pārdomās

OmShanti

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligāti aizpildāmie lauki ir atzīmēti *