fbpx

Vai Tev pazīstama sajūta – gribas vienkārši pieglauzties..ierāpties azotē..uzsegt pasaules mīksto neredzamo segu un klusiņām pabūt. Mierā. Kāda mierā azotē..

It sevišķi mirkļos, kad paša miers ir pazaudējies.

Ziniet, ko mums patiesībā visiem ļoti gribas tādos mirkļos un dzīvē vispār? PIEŅEMŠANU. Tādu totālu pieņemšanas sajūtu. To, kuru mammas klēpī parasti berns rod. Ja rod.
To, ar kuru piesūcamies kā medus nektāru un to, kas izveido pašvertības sajūtu – es esmu mīlēts..Tāds, kāds esmu. Pieņemts un mīlēts.
Jebkurā mirklī, stāvoklī un izpausmēs. Mīlēts un pieņemts.

Pieņemšana slēpj sevī milzīgu “aizmugures” sajūtu. Drošības sajūtu. Sevis akceptu.

Pieņemšanas sajūta ir arī līdzvērtīga miera sajūtai.

Pieņemts. Bez vērtējuma. Absolūti pietiekams un labs. No kura neko nelūdz, arī cenšanos..un nelūdz kļūt par kaut ko..par labāku, citādāku, lai būtu mīlestības vērts.

Jo reizēm es nemaz nezinu, kas es esmu.
Es gribu vienkārši būt.

Šo PIEŅEMŠANU mēs meklējam visu dzīvi. Kāds atrod to sevī. Kāds ticībā Dievam, bet citi to cilvēkos meklē un, visbiežāk, jau partneros savos.

  • “Pieņem mani, jo es sevi pieņemt īsti šobrīd nespēju.. Un nesaprotu, kā?
    Aizsargā mani un paglāb. Iespied azotē savā un aizved no pasaules, kura mani biedē.
    Ar katru savu cenšanos noturēt maskas, es attālinos no sevis paša. Un reizēm es vairs nejūtu neko.
    Palīdzi man izaugt, pārvērsties un aizlidot debesīs, kurās es nekad vairs nepazaudēšos..”

Bet, kā mēs zinām, līdzīgs pievelk līdzīgu un partneris parasti atnāk ar to pašu “dziesmiņu”..
Un dziedam mēs abi vienu pantiņu, bet kaut kā īsti neskan..

Jo pieņemšanu abi viens otrā meklē.

  • “Manis nav, vai Tu vari man to iedot?”

Un, kurš ir tas, kurš otram to var iedot?
Pieņemšanu?

Tikai tas, kurš pats sevi ir pieņēmis..

Vai tādu uz pasaules ir? Ir.

Un arī Tu esi šeit, uz zemes, ar šo pašu uzdevumu un spējām.

Pieņem pats sevi un Tev blakus notiks vēl daudzas pieņemšanas.

Aizdedz sevi un Tu iedosi gaismu citiem.

OmShanti

%d bloggers like this: