fbpx

Agresija, apmelošana..sāpes. Dziedināšana.

Ja vien mēs katrs to apzinātos, ka norādot uz otra cilvēka problēmām, mēs translētajam patiesībā savējās. Tikai, protams, mūsējās ir citādi iepakotas un izskatās pavisam nekaitīgas – labākas, ne tik labojamas, vēl ciešamas.

AGRESORS vienmēr asi reaģē tikai uz to, ko pats sevī zin un apzinās, kā problēmu..bet, kuru rūpīgi slēpj no apkārtējiem. Ari no sevis cenšas noslēpt, taču tas slikti izdodas, jo sevī nav neviena, kuru varētu piemānīt.

Tikko agresoram trāpa pa viņa vājo vietu, viņš uzsprāgst – uzbrūk, aizsargājas, draud, manipulē, pazemo, aizskar otra pašcieņu, kliedz.
Tā runā skaļi agresora bailes. Rūpīgi slēptas bailes.
Zem šīm bailēm dzīvo veci ievainojumi..tām virsū uzgūlies liels kauns un vainas sajūta.

Milzīgas sāpes. Gadiem krātas..neizrunātas, neizelpotas..sev nepiedotas.
Sāpju jūra kā korķis un dambis tur cilvēku tālu no sevis paša..no savas sirds un no cilvēcīgas būšanas. Tālu no mīlestības, no dzīvošanas bez aizsardzībām. Bailes traucē izkāpt viņam no ierakumiem, pārstāt cīnīties, pārstāt redzēt citos ienaidniekus, vainīgos, sliktos, vājos, necienīgos, nekam nederīgos utt.

Agresora iemesls ir bailes.

APMELOTAJS steidzas padarīt otru “sliktāku” vai atklāj otra slēptās vājības, grēkus ar lielu baudu. Jo tas viņam liek sajusties iluzuori par gramu labākam..lai nebūtu vienam jāatrodas laivā ar nosaukumu “grēcinieks”.

Apmelojot vai atklājot kādas slēptās patiesības par otru viņš, prorams, nodemonstrē pats savu neprasmi uzņemties atbildību, savu nebriedumu un nespēju pieņemt pats savas ēnas puses. Pieņemot savu esību tādu, kāds es viss esmu – gan grēcīgs, gan mīlestības bērns, mēs spējam pieņemt arī otra ēnas puses, vājības, kļūdas utt.
Labāk paķert vēl kādu “vainīgo” līdzi, tas dod sajūtu, ka es vienīgais neesmu tik slikts.
Patiesība pats sevi sirds dziļumos šis cilvēks redz kā ļoti sliktu..pats sevi nosoda, pats sevī cieš no kauna un vainas sajūtām. Un to visu turēt sevī ir grūti, pat neizturami. Tamdēļ vienmēr meklēs kādu, uz kuru šo vainošanu varētu pārlikt. Varbūt apkaunot kādu citu..varbūt iedvest vainas sajūtu kādam citam..?

Mēs NEKAD neesam ļauni, ne uzvedamies citiem kaitīgi un aizskaroši tāpēc, ka to sirds dziļumos ļoti vēlamies! Tā cilvēks nav iekārtots. Cilvēks ir kas vairāk par fizisko, redzamo, matērijas ķermeni. Cilvēkā mīt tīra Apziņa, Dvēsele, kurām nav cīņas un izdzīvošanas instinkti nepieciešami.

Cīnās, aizstāvās, uzbrūk, slēpjas, izolējas, cieš – personības ego daļa. Pie tam, tikai sāpinātā. Un tas izskaidro visu nelaimju cēloņus starp cilvēkiem – tikai sāpināts un nedziedinats cilvēks dara citiem sāpīgas lietas.

Tas nav tālredzīgi stāties pretim ar cīņas sparu cilvēkam, kurš ir pats savas tumsas apņemts, pats sevī sapinies un dzīvo ar miglas plīvuri uz acīm…ir aizvēris ciet savu sirdi un nejūt otru cilvēku.
Tālredzīgāk ir spēt izvairīties, nereaģēt, cik vien tas ir iespējams vai reaģēt, ja nav citas izejas un tiek apdraudēta dzīvība, personīgās robežas vai citādi draudi. Taču svarīgi savā sirdī un prātā paturēt šo zināšanu: viņš neaptver, ko dara. Paturēt vienmēr iekšēju mieru un nenosodīt otra nespēju atvērt vēl acis. Katram ir savs laiks, lai pamostos un katram tiek dotas iespējas sevi ieraudzīt citos cilvēkos.

Jo kamēr cilvēks ir pilns savas tumsas un kamēr vien cilvēks pats neizlemj ielaist sevī gaismu, viņš nav nedz redzīgs, nedz dzirdīgs, nedz jūtīgs. Viņš rīkojas ka dzīvnieks, kā robots, kā zemāko instinktu vadīts mehānisms cilvēcīgā ķermenī. Jo viņu vada vēlme atriebties, izdarīt sāpīgi otram, paverdzināt otra apziņu, manipulēt, iedragāt pašvertibu un visādi citādi kaitēt. To nedara mīlestība, to nedara gaisma. To dara viss tas, kas gaismu un mīlestību cilvēkā ir aizklājis – tās ir nedziedinātas traumas, bloki, sāpes.

•Vai mēs varam otra vietā viņu dziedināt? Nē, nevaram. Tu nedrīksti pārkāpt otra cilvēka brīvas gribas likumu. Tu nedrīksti ar varu padarīt otru “labāku”, jo tas ir tikai Tavs vienpusējs redzējums un, iespējams, Tava ego vēlme..
•Vai mēs varam pateikt, izkliegt (labu vēlot) – “ej ārstējies!”? Varam. Kāds būs rezultāts? – dusmas uz tevi! Jau tā aukstās attieksmes vietā ienāks vēl lielāks aukstums un nošķirtība.
• Vai mēs varam cīnīties, neieredzēt, uzbrukt, izmantot pretim visas tās pašas “tumsas” tehnikas, lai cilvēku vestu pie saprāta? Varam. Vai tas palīdzēs? Visdrīzāk, nē, Tu tikai padosi uz paplātes viņam pats sevi, kā brīnišķigu platformu, uz kuras realizēt savu agresiju.
• Vai var norādīt uz viņa “melnumiem”? Var. Vai tas ko dos? Visticamāk, dusmas un izsauks uzbrukumu. Tava izglītotība ne vienmēr spēj palīdzēt tur, kur otrs izvēlas “gulēt tumsā”.
• Vai vajag sūtīt otru pie speciālista, pirkt un nest viņam izglītojošas grāmatas, sūtīt rakstus? Jā, bet to visu vajag Tev un tas Tev ir jàierauga sevī, kamdēļ Tu vēlies otru pārveidot, pārtaisīt?

Cilvēks tikai pats var nonākt līdz tam punktam, kurā viņš izlemj, ka sāpēs dzīvot ir grūti. Tikai pats var pieņemt lēmumu par sevis dziedināšanu. Un ja tad lūdz Tavu padomu vai jebkāda cita veida palīdzību – esi atvērts, esi mīlošs, esi atbalstošs.

Ko reāli var darīt?

Pirmkārt, sāc ar to, ka uzdod sev jautājumu: kāpēc manā realitātē ir ienācis, vai ir vispār šādi cilvēki?
Kuru manu sevī apspiesto agresiju viņi palīdz man ieraudzīt?
Kuru savu sāpi es neesmu pamanījis un slēpju, turu, neizsāpu un neatbrīvoju vietu jaunai enerģijai?
Kas man sevī nepatīk un es to atsakos pieņemt…varbūt to, ka es esmu dusmīgs reizēm, bet neatļauju to brīvi paust, bet šis cilvēks ir tim brīvs savās dusmās..?

Otrkārt, pieņem, ka šis cilvēks ir izvēlējies iziet tieši šo dzīves pieredzi, ar saviem kritieniem, putniem, nobrāztiem ceļgaliem. Tieši šādi – cīnoties, krītot, gāžot citus utt., nedzīvojot savu dzīvi.

Beidz kontrolēt pasauli, pārstaj vēlēties, lai visi ietu pa vienu skaistu ceļu…tādu, kā Tavu, iespējams, ļoti harmoniski izvēlētu dzīves pieredzes ceļu. Katrs izvēlas savu ceļa garumu, klājumu, sarežģītības pakāpi. Vienam patīk garās distances, otram īsās.

Un, treškārt, pārstaj cīnīties. Atļauj visam būt. Uz Zemes nezied tikai rozes. Te ir arī ērkšķogas, indīgie latvāņi, maijpuķites, lavandas, gārsis, kaktusi…Uz Zemes ir viss, ko Dievs te ir nolicis. Nav iespējams latvāņiem pēkšņi smaržot kā rozēm. Taču vienā citā iemiesojumā tur, kur auga latvàņi, var uzziedet rozes.

Pirms apsūdzēt, tiesāt…varbūt otrs cilvēks šo lomu pilda dēļ Tevis, lai Tu viņā raugoties, pats sevi labāk ieraudzītu. Un dziedinātu.

Sāpes nes vēl lielākas sāpes, līdz tās izlemj dziedēt. Tas jāizlemj katram pašam, ko es sevī nesu – tumsu, gaismu, visu..

OmShanti

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligāti aizpildāmie lauki ir atzīmēti *