fbpx

Aizvainojums ir viena no populārākām emocijām, kura nospiež cilvēku sirdis.

Aizvainojums veido sienas starp cilvēkiem, attālina cilvēkus, padara vientuļus un aizvērtus, liek zaudēt draugus, partnerus, kontaktu ar bērniem un vecākiem. Aizvainojums ir emocija, kura iegulstas dziļi, dziļi sirdī un no tās nemaz nav tik viegli atbrīvoties. To ne vienmēr ir viegli sevī atzīt, pieņemt, izprast, kur nu vēl nokontrolēt, lai pavisam un nekad neapvainotos.

Jāpiemin būtisku atšķirību – ir cilvēki, kuriem ir tendence aizvainoties un apvainoties par visu, uz visu un vienmēr. Viņi ir jūtīgi pret vismaigāko kritiku, nopietnāku acu skatienu, skaļāku vārdu. Viņus var aizvainot ar tas, ko Tu neizdarīji, nespējot uzminēt, ko īsti otrs savā prātā sagaidīja, lai Tu izdarītu. Tā ir tāda mazliet neirotiska pasaules uztvere. Šie cilvēki ar ārkārtīgi zemu pašapziņu, kā rezultātā viņiem liekas, ka pilnīgi viss notiekošais attiecas tieši uz viņu personiski. Tamdēļ dzīvo mūžīgā cīņas gatavībā – no aizstāvēties, kam uzbrukt, ko noliegt..

Ir cilvēki, kuri patiesībā nemaz neapvainojas, bet ir “noķēruši”, ka ieņemot aizvainotā pozu – klusējot, nerunājot ar otru cilvēku, ignorējot viņu, “ieejot sevī”, partneris vai cits attiecībās iesaistītais, sāk nervozēt, justies vainīgs, sāk pievērst pastiprinātu uzmanību, atvainoties..arī nesaprotot par ko īsti jāatvainojas.

Un ir cilvēki, kuriem ir dzīves ceļā bijušas vilšanās, “uzmetieni”, krāpšana, nodevība un kas cits, kas radījis dziļas sāpes, rētas sirdī un aizvainojums, kurš plosa sirdi, atņem spēku. Gribas piedod, gribas aizmirst un vairāk par to nedomāt, taču nesanāk, neizdodas..

Ir diva veida aizvainojuma paušana – noslēgšanās vai ārēji pausta agresija. Kaut gan aizvainojums ir agresija jebkurā gadījumā, uz iekšu tā vērsta vai uz āru.

Cilvēks nekad nav ieinteresēts nēsāt aizvainojumus sevī. Un nekad arī to labprātīgi neizvèlas, ja vien tas nav manipulācijas ierocis.
Jo sevī apslāpēta emocija piesaistīs vēl un vēl situācijas, caur kurām cilvēkam tiks dota iespēja nonākt saskarsmē ar jau reiz piedzīvoto, sevī dziļi apspiesto un ignorēto sāpi par reiz piedzīvoto “netaisnību”. Jā, tā mūs dziedina. Izklausās neloģiski, bet citādāk ķermenis nespēj paziņot par to, ko mēs viņā nēsājam.

Aizvainojums ir ilgstošas sevī turētas dusmas.
Tātad – aizvainojums – tas ir stress. Pie tam – ilgstošs, arī, ja neapzinamies, ka to esam dziļi aprakuši sevī.
Mēs labi zinam, ka visas kaites ir no stresa.
Organisms atsaucoties ilgstošam sevī turētam stresam, pastiprināti izstrādā noteiktus hormonus…(lai aizstāvētos no reāla uzbrukuma). Taču uzbrukums reāls nenotiek un agresija nevar atrast izeju no ķermeņa. Tamdēļ ilgākā vai īsākā laika periodā stresa laikā saražotais par kaut ko sliktu un nelabvēlīgu pārvēršas ķermenī.

Kas apliecina neapstrīdamu faktu, ka AIZVAINOJUMS ir vardarbība pret sevi, kura kaitē pašam aizvainotajam, ne tiem uz ko tas tiek turēts.

AIZVAINOJUMS – es atrodos Aiz vainas..

Tātad – es vainoju otru, …kaut patiesībā izjūtu lielas dusmas pats uz sevi, bet kā aizsardzību izmantoju dusmas-aizvainojuma formā uz citiem.

Kas ir aizvainojums?

Tās vienmēr ir nerealizējušās gaidas.

Nesaņēmu to, uz ko cerēju
Nesaņēmu to, kas, manuprāt, man pienācās
Nesaņēmu to, ko gribu, gribēju
Nesaņēmu to, kas man der, dabuju to, kas neder
Nesaņēmu to, ko solīja utt.

Sāpes…apjukums..vilšanās…dusmas un AIZVAINOJUMS ir klāt!

Būtībā aiz aizvainojuma slēpjas pasīvas dusmas uz notikušo un bezspēcība par to:

*ka es nespēju ietekmēt situāciju
*ka man neizdevās laikus pamanīt, ieraudzīt
*ka man nepietika dūšas nostāties pretim situācijai, cilvēkam, notikumam
*ka kontrole nav manās rokās..
*ka kāds izrādās spēcīgāks par mani un valda pār mani, manām sāpēm, dusmām, vainas sajūtu, bezspēcību.

Aizvainojumu var sevī nēsāt dažādi.
Kāds aizvainojas un klusi cieš, noslēdzas no visiem.
Kāds izbauda savā aizvainojumā pārākuma sajūtu – es Tevi sodu, Tu esi slikts, es no Tevis aizgriežos. Tā demonstrējot, ka otrs nav viņa cienīgs.
Cits maniakāli kaifo no saviem aizvainojumiem.
Vēl kāds izjūt niknumu, naidu un dziļas dusmas. Ir velme sodīt savu “pāridarītāju”, lai viņš saprot, ka viņam nav taisnība. Viņš grib revanšu. Viņš grib, lai otrs arī cieš.
Un arī bezpalīdzība var pavadīt aizvainotu cilvēku.

Aizvainojums izjūtas, kā tiešs trieciens pa cilvēka pašvērtību. Tapēc arī tā sāp.

AIZVAINOJUMS ir ļooooti noturīga emocija. Cilvēki mēdz desmitgadēm nest līdzi aizvainojumus.

Tamdēļ Piedošanu, vairāk kā jebkurš cits..alkst tas, kurš nes savā sirdī aizvainojumu. Piedošana ir atbrīvošanās no indēm savā fiziskā, emocionālā, mentālā laukā.

Nē, Tev nav jākrīt ap kaklu tam, kurš jau ne vienu reizi vien ir pievīlis, izturas lišķīgi, ir “uzmetējs”, melīgs cilvēks. Tavs uzdevums ir atdot atpakaļ viņam to, ko Tu reiz no viņa paņēmi. Vienkārši atgriez to nabas saiti, kas jūsu gadījumā ir savienota ar AIZVAINOJUMU.

Pirmais solis uz piedošanu ir mācīšanās pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir.

Ieraugi objektīvi no malas, ka tas cilvēks vienkārši tāds ir –

-nav spējīgs turēt vārdu
-vienmēr izvēlēsies pirmā vietā sevi un savas vajadzības
-ir ļoti egoistisks vai pat narcistiska personība, kura pēc būtības nespēj būt empātisks – ne just, ne respektēt, ne vērtēt augstu cita cilvēka sajūtas
-defoltā neciena nevienu
-izvēlas savā tuvumā cilvēkus pēc tā brīža izdevīguma utt.
Uz ko tur apvainoties, tādi cilvēki arī mēdz būt! Vienkārši pieņem to un atvadies. Ej savu ceļu, pateicībā pieņem mācībstundu un satiksi cilvēkus ar savām vērtībām.

Vai arī pačeko..vai Tev nav problēmas ar spēju godīgi un atklāti runāt par savām sajūtām un vajadzībām – par to, ko Tu vēlies, ko Tev vajag, kas Tev ir svarīgi, patīk/nepatīk.
Varbūt Tu pats spēlē spēli – iemācies uzminēt, ko es domāju, gribu, negribu un iedod man to.

Vai varbūt Tev ir bērnībā vecāki tā “risinājuši” savas problēmas – pie vismazākā konflikta ieņem pozu – nerunā, apvainojas, soda ar savu klusēšanu..un Tu to esi neapzināti pārņēmis.

Lai vai kā, starp to brīdi, kad kāds rīkojas ne tā, kā Tu gaidīji un to mirkli, kad apvainojies, ir sekunžu simtdaļas, kurās Tu pieņem lēmumu – apvainoties vai nē.

Un jebkurā gadījumā..(Aiz Vainas, citu vainošanas) AIZVAINOJUMĀ slēpjas lielas sāpes un tās vajadzētu dziedināt.

Kristīne Om Shanti

Atstāj komentāru