fbpx

Apskauj savu dvēseli

Tad Tev nevajadzēs bēgt no vientulības maršējošas biomasas pulkā.
Apskauj savu dvēseli, un Tev nevajadzēs vairs šaubīties par savu vērtību, ar ko esi ienācis šai pasaulē. Tad sapratīsi, ka atrodies īstajā vietā tad, kad dari citiem labu. Tad nebūs vajadzīgs vairs nekāds savas vajadzības apliecinājums, jo Tava sirdsapziņa būs Tavs modrais liecinieks.

Apskauj savu dvēseli – un miers izlīs pār Tevi, kā silta zvaigžņu gaisma. Atkāpsies Tavas bailes, šaubas un nemiers un dvēsele pateiks – „Es taču vienmēr esmu bijusi Tev blakām. Paldies, ka atļāvi man ienākt sevī…”

Jūs vai tad nezinajāt, ka ikviena dvēsele alkst savienoties ar sevi jau dzīves laikā? Savienoties, lai būtu pa īstam dzīva. Savienoties pati ar sevi, un likt mūsu prātam saprast, ka vientulība ir tikai ilūzija.

Nav nekādas vientulības. Nav vientulības tam, kurš rada! Nav vientulības pat tam, kurš tikai tic, ka Mīlestība pastāv! Un tas nekas, ka dotajā brīdī, viņas varbūt kādam pietrūkst.

Mīlestība ir kā elpa – tai ir savas izelpas un ieelpas fāzes. Mūsu dvēselēm nav nepieciešams, lai mūsu krūtis nepārtraukti atrastos ieelpas fāzē. Mūsu dvēselēm vajadzīgs, lai mēs patiesi ticētu. Jo tas, kam mēs ticam – patiesi pastāv!

Sekojot kādam Tu iziesi no centra un kļūsi par pārmaiņu daļu, pats nekādi nemainoties. Bet paliekot centrā pārmaiņas izmainīs Tevi, un pārmaiņu dzirksteles aizdegs citus centrus.

Neturi savu sirdi pavadā, bet centies tai sekot. Sirds ir gudrāka par Tavu prātu un neļaus lielākiem prātiem Tevi apmānīt. Tu neatnāci šeit, lai stāvētu kāda ierindā – ne melno, ne balto!

Dvēsele zina, ka mēs piedzimām šai pārmaiņu epicentrā, lai atrastu paši sevi.
Un es tiešām nezinu cik zvaigžņu ir vajadzīgs, lai melu plīvurs sairtu pelnu plēksnēs. Es tikai zinu vienu – tas ir neizbēgami. Pārāk daudz jau šeit atnācis dvēseļu, kas gatavas pamosties. Pārāk daudz liesmojošu uguntiņu parādās melu plīvurā.

Tāpēc apskausim šodien savas dvēseles un tās izvedīs mūs no pulksteņa, kura zobratus un rādītājus mēs paši griežam. Griežam ar savām bailēm, un savu neticību.

Dievs priekš mums ir radījis Laiku, bet mēs kalpojam pukstenim. Un pulkstenis mēra mūsu dzīves. Kad iepazīsim Dvēseles mūžību, mūsu dzīves mērīs dienas un nakts mija un Mīlestības elpa, kurā riņķo zvaigznes un Galaktikas.

Autors: Ivo Puriņš
Kopēts: Tolteku laiks