fbpx

Ārējie apstākļi nepadara dzīvi neizturamu

Ārējie apstākļi nepadara dzīvi neizturamu. Par tādu to padara paša cilvēka domāšana, dzīves uztvere un dzīvošana bez izvirzītiem dzīves mērķiem un dzīves jēgas.

Neviens cits nevar iedot jēgu Tavai dzīvei. Arī ļoti cenšoties. Neviens nevar noteikt Tev Tavus mērķus un izzīlēt, kas vislabāk Tev der vai neder. Vēljovairāk, piespiest vai likt uz tiem iet.

Kādreiz tikai piedzīvojot brīdi, kad dzīve paliek vientuļa, vienmuļa, garlaicīga un nepanesama, cilvēks pamostas, atjēdzas un sāk apzināties viņam piešķirto dārgo privilēģiju – pati dzīve. Kādreiz nepamostas nekad.

Kas šķir tos cilvēkis, kuriem patīk dzīvot, piedzīvot, baudīt dzīvi, riskēt, uzdrošināties no tiem, kas dzīvo aizvērti, depresīvi, vientuļi?

Pirmos cilvēkus raksturo briedums.
Viņi ir pieauguši, prot, grib un labprāt uzņemas atbildību par savu dzīvi. Nebaidās riskēt, jo saprot, ka visu var izlabot, izmainīt, vai pieņemt, piedot sev un mēģinātu citādāk. Viņi nedzīvo tikai rozā sapņu ilūzijā un neaizsniedzamās fantāzijās. Šie cilvēki izvirza skaidrus mērķus, ir konkrēti, pašapzinīgi. Spēja un drosme uzdrikstēties pašapziņu vēl vairāk audzē.

Otrie – mazie, nepieaugušie bērniņi, iekārti savu vecāku nabas saitēs turpina sagaidīt no vecākiem (arī 30, 40, 50 gados) atļauju būt, dzīvot. Viņi netic, ka drīkst…kļūdīties, uzdrīkstēties. Dzīvo iekšēji alkstot pēc vecāku atzīšanas, mīlestības, uzmanības. Viņos vēl nav pašiem sava degviela..
Viņi nav atgriezuši nabas saites un tādejādi iedevuši sev atļauju DZĪVOT tā, kā jūt, grib, saprot un vēlas. Jo..nedrīkst taču..var apbēdināt mammu…ko padomās, ko teiks citi..varbūt kāds norās, nokritizēs..
Tas biedē, liek justies vainīgam, kauns par savu pārdrošo delverību – dzīvot neatkarīgu dzīvi.
Nē, labāk neriskēšu, dzīvošu klusiņām, nevienam netraucēšu, būšu prātīgs, tā, lai lai neviens manī neviltos…vai arī uzvedīšos ļoti labi. Par prieku visiem (patiesībā saviem vecākiem) būšu ļoti, ļoti labs/laba.

Un tamdēļ es dzīvošu vainojot nepieklājībā tos, kas atļaujas dzīvot tā, kā viņi vēlas..būšu skaudīgs uz citu uzdrīkstēšanos..nosodīšu citus par viņu brīvību..riebšu tiem, kas riskē un atļaujas atšķirties..dusmošos uz veiksminiekiem.
Jo viņi visi katru mīļu dienu man atgādina par to, ko es neatļauju sev. Par to, ka es nedzīvoju, nejūtu sevi, neuzdrīkstos, dzīvoju bailēs, šaubās un neticībā sev.

Bet tikai uz mirkli iedomājies…ka TU DRĪKSTI sākt dzīvot tā, kā vēlies, jūti, sapņo. Ko Tu darītu?

Ārējie apstākļi nepadara dzīvi neizturamu. Par tādu to padara paša cilvēka domāšana, dzīves uztvere un dzīvošana bez izvirzītiem dzīves mērķiem un jēgas.

Pieaugt..šis laiks ir par to. Brūk visas sistēmas, lai atbrīvotu vietu kam pavisam jaunam. Lai ar to jauno varētu viegli saaugt, ir jāmaina sava domāšana. Ir jāmācās uzticēties, bet pats svarīgākais – dzirdēt un uzticēties pašam sev.

Kristīne Om Shanti