fbpx

Atdalies no vecākiem, kad esi pieaudzis.

Ja nav notikusi separācija ( veselīga “nabas saites noņemšana”, atdalīšanās) pa vertikāli (no mammas un tēta), tad atstrāde notiek horizontāli (ar vīriem un sievām).

Separācija – tā ir veselīga, savlaicīga atdalīšanās no vecākiem. Ar to tiek domāta gatavība rīkoties patstāvīgi bez garantētā atbalsta. Tas ir – atbalsts var būt un var arî nebūt.

Nobriedis, pieaudzis – tas ir cilvēks, kurš paļaujas un cer tikai uz sevi pašu. Ir pārliecība, ka dzīve ir viņa rokās un viņš ir spējīgs pats tikt galā ar grūtībām un radīt sev arī prieku.

Infantilisms – kad cilvēkam pagaidām nepietiek resursu – spēku, iedvesmu, atbalstu, atzinību un to meklē citos.

Iemesls resursu neesamībai ir vairums. Un katram savi. Un pietiekami nopietni.

Rezultātā uz partneriem tiek pārlikti un izteikti bērnībā vecākiem neizteiktie apvainojumi. Bet taču pieaugušie pieaugušajiem neko nav parādā… (vīrs sievai un sieva vīram). Bērnam, jā, pieaugušais dāvā tam mīlestību, rūpes un pieņemšanu. Jo Bērnam nav izvēles – nodobināt vai nenodibināt attiecības ar mammu un tēti.

Mazuli piedzemdēja nepajautājot, tamdēļ arī par to rūpes un atbildību līdz laikam uzņemas. Bērns nespēj par sevi parūpēties, bet pieaugušais pilnībā ir spējīgs to izdarīt.

Par otru pieaugušo mēs neesam atbildīgi, tapēc pārmetumi un gaidas tik ļoti sarūgtina.

Dažreiz šķiet, ka vienkārši partneris neder. Nesalikās. Bet, kad satikšu “to īsto”, viss būs lieliski! Viņš vai viņa atnāks, sadziedēs visas manas rētas, “damīlēs” manu iekšējo sāpināto bērniņu, paņems uz rokām un sāks nest, aizsargās no visām grūtībām un nedienām.

Diemžēl, tas nenotiek. Iet gadi, vilšanās cilvēkos pastiprinās. “Katrs ir aizņemts tikai ar sevi, es nevienam neesmu vajadzīgs”.

Bet patiešām ..nevienam?

Es domāju, ka šis ir tas brīdis, kurā vajag cieši pašam sevi apskaut un pateikt: “Draudziņ, es esmu ar tevi vienmērt. Es tevi nekad nepametīšu un Tu varēsi uz mani vienmērt paļauties”.

Paņemt sevi rokās un domās sevi pašūpot, pamīļot. Atzīt savas rētas, atļaut sev vājuma mirkli, ieraudzīt un iemīlēt savas nepilnības.

Un tad atnāk sapratne, ka vecāki ir tik pat NEideāli cilvēki. Un mīlēja tā, kā prāta un bija izpratne. Iedeva to, kas pašiem bija. Daudzejādā ziņā mīlestības daudzumu un kvalitāti noteica tas, cik paši viņi bija saņēmuši to savā bērnībā.

Pakāpeniski uzmanība pāriet no trauksmes pilnās pagātnes uz “šeit un tagad”. Notiek izmaiņu pieņemšana. Sāk rasties spēcīga vēlme dzīvot, atgūt to visu, kas bija palaists vējā vilšanās un viltus gaidās dzīvojot. Rodas domas, ka viss ir bijis tieši tā, kā tam vajadzēja būt.
Pat izdzīvotās sāpes, sanāk, ka atvērušas mūsos dažus vērtīgus resursus, par kuriem mēs nevarējām uzzināt atrodoties daudz siltākos apstākļos.

Un ar šīm spējām un talantiem, bet nu jau bez iepriekšējo aizvainojumu vezuma, mēs ejam dzīvē un būvējam attiecības ar mazāku pretenzijas daudzumu, baudot vieglumu un brīvību.

Kļūt pieaugušam – tas ir pieņemt to notikumu gaitu, kura notiek un rīkoties no reāla lietu stāvokļa, nevis gaidīt kaut ko piemērotāku.

Аturos: Маша Мошковская
Avots: http://gestaltclub.com/articles/obsaa-psihologia/8383-dobrovolnaa-lubov

Tulkoja: OmShanti

%d bloggers like this: