fbpx

Ateisms un aktīva Dieva noliegšana

Ateisms un aktīva Dieva noliegšana līdzinās pusaudža komunikācijai ar vecākiem: es tevi ignorēju! Bet turpinu vērot..
Pamatideja – es tevi redzu, bet ignorēšu!

Varbūt, lai sacenstos ar tevi – kaut ko plašu un neaptveramu un savu, tikko apjaušamo, spēku..varbūt aiz sāpēm..varbūt aiz tā, ka zemapziņā atceros, cik reiz bijis esmu Tev tuvu.

Pirmais apjukums: atdalījos? Tiku atgriezts no nabas saites..

Iluziori mēs visi kādreiz tā sajūtamies. Vieni. Visi arī izejam normālu pusaudžu atdalīšanos no vecākiem. Ja, izejam, protams.

Lielākai daļai normāls pusaudžu atdalīšanās process un pāriešana no maza bērniņa-visu resursu saņēmēja uz personību, kura sāk apzināties, ka ir laiks sākt ar savu resursu dalīties ar pasauli, nenorit gludi vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, paši vecāki nesaprot, kā palīdzēt saviem bērniem šajā, viņiem pašiem tik sarežģītajā un svarīgajā laikā. Vecāki nobīstas vai sākas savstarpējas cīņas. Nereti vecāki nevēlas atlaist savas nabassaites ciešo satvērienu un bērns iesprūst uz ilgiem gadiem savā pusaudzī, tur, kur palika veiksmīgi neizrealizēta pusaudža revolucionāra enerģija. Cilvēks var visu atlikušo mūžu dzīvot uzvedoties, kā pusaudzis. Cīnities.

Noliegšana būtībā nozīmē: es atzīstu, ka tu esi (jo ar Tevi cīnos)), bet es tevi noliedzu.
Būtībā: Tu man ļoti pietrūksti un es ļoti dusmojos uz tevi..un es tev aizliedzu nākt man klāt!

Vel dziļāk tas cilvēka sirdī skan:…mammu, tēti, jūs man ļoti pietrūkstat. Bet tagad es šo iekšējo cīņu pārliku uz Dievu.

Vai mēs dusmojamies uz tiem, kas, mūsuprāt, neeksistē? Tad nav loģiska spēkošanās par Dieva neesamību.
Mēs cīnamies ar to, ko nesaprotam un pēc kā ilgojamies.

Nekad un ne pie kādiem apstākļiem nav iespējams, ka jebkad notiktu atvienošanās no Dieva. Savu sirdi aizvērt – to gan daudzi pamanās izdarīt.

Mēs vienmēr dusmojamies uz to, no kā kaut ko sagaidām. Paši..

Rīta pārdomas
Om Shanti