fbpx

Atgūt saikni..

Cilveks ir pazaudējis pašu svarīgāko, – saikni ar savu patieso dabu.
Rietumu pasaules industrializētajās un uz ārējo “labklājību” vērstās kultūrās lielākā cilvēku daļa mokpilni izjūt atsvešināšanos..no sevis, no savas Dvēseles.
Šīs iekšējās atsvešināšanās sekas var redzēt visur, visos sociālekonomiskajos līmeņos.

Hroniski vai vismaz reizi mūžā katrs no cilvēkiem ir sajutis, ka sirdī valda tukšums, ka dzīvei, liekas, nav jēgas, ka pietrūkst kaut kā ļoti būtiska.
Dvēseles saiknes zaudēšanu cilvēks var izjust kā kaut ko biedējošu un dezorientējošu.
Nezinot, kā sazinaties ar savu Dvēseli, cilvēks, lai mazinātu sāpes, sākt noliegt tās esamību vispār.

Cilvēki domā. Aizdomājas. Cilvēki sāk no jauna ieklausīties savas Dvēseles aicinājumā. Taču ir bail. Kas ar mani notiks? Ko domās citi? Kas patiesībā es esmu? Kas man ir jādara uz Zemes? Kāda ir mana dzīves jēga?

Cilvekam ir dabīgi ilgoties satikties ar savu Dvēseli un dzīvot to dzīvi, kurā jūtas vienots Garā, Dvēselē..
Mēs katrs gribam padarīt pasauli labāku, apzināti vai neapzināti. Taču bieži aizklīstam tālu prom no ticības šai vēlmei.

Bailes un izmisums no saiknes zaudēšanas ar savu Dvēseli reizēm izlaužas kā vaina un dusmas.

Daudzi cilvēki piepilda savas dienas ar tūkstots un vienu nodarbi, cenšoties apklusināt Dvēseles kliedzienu. Bieži vien šīs nevainīgās izpriecas kļūst par atkarībām, mēs kļūstam par patērētajiem, –

•ēšanas kultūras daudzināšana
•narkotisko vielu lietošana
•apsēstība ar seksu, pornogrāfija
•darbaholisms
•apmātība ar adrenalīna meklējumiem
•azartspēles
•atkarība no sporta (pārmērīga sevis izdzīšana nesaudzējot sevi)
pārmērīga televizora skatīšanās
•”iemigšana” vai “sērfošana interneta vidē un sociālos tīklos
•iepirkšanās mānija
•atkarība no ķirurģiskas sevis uzlabošanas, bez pamatotas nepieciešamības
•tāpat arī atkarība no nodošanās dažādām garīgām praksēm, tādejādi bēgot no sevis un neapzinoties, prakšu dziļāko jēgu un nozīmi
•skraidāšana no viena speciālista pie otra (garīgie skolotāji, redzīgie, astrologi, dziednieki, numerologi utt.) sevi meklējot.

Tas viss vēl vairāk cilvēku attālina no sevis paša.

Nereti šo sevis “pazaudēšanu” cilvēkos un apjukumu aktīvi un veiksmīgi izmanto dažādas kopienas, “garīgie” centri, prakšu pārzinataji un skolotāji, lai vairotu savu ieguvumu. Jau kādu laiku modē ir būt “garīgam”, taču mums katram ir sava izpratne, ko tas sevī ietver. Dažkārt cilvēki negrib sev atzīt, ka “garīgumā” ir sameklējis vēl vienu veidu kā no sevis aizbēgt.
Un ir, taču ārkārtīgi maz cilvēku – skolotāju, kuru patiesais sūtījums uz Zemes ir modināt cilvēkos vēlmi mosties pašam, atgūt savu identitāti, atgūt saikni ar savu patieso Es, Dvēseli un kļūt neatkarīgam.

Brīvs cilvēks, pašapzinīgs, apmierināts – tas paredz risku nepiederēt kopienām, asociācijām, centriem, reliģiskām konfesijām, klubiem utt. Cilvēks pātstāj būt tikai aktīvs patērētājs. Mūsu materiālai sabiedrībai tas, protams, nav izdevīgi. Materijas pasaulei ir vajadzīgs nelaimīgs cilvēks, kurš ir patērētāja kulta uzturētājs.

Mēs esam jogas, prakšu un retritu pārņemti, jo izmisuši, izsalkuši…pēc miera, pēc loģiskas laimīgas esības uz Zemes.
Nobijušies un noguruši meklējot patiesības ārpus sevis, mums nāksies atlaist roku no visiem un visa, pie kā iepriekš cieši turējāmies un ….pieaugt katram pašam sevī.

Kādi ir Dvēseles zaudējuma simptomi?

•emocionāli traucējumi (nesavaldīgums, emocionāla nenoturība, ārkārtīgs jūtīgums)
•attiecību problēmas (nespēja veidot saskanīgas, ilgstošas, emocionāli tuvas attiecības) – jo ja nav saikne ar sevi, grūti to izveidot ar otru..
•pastāvīga trauksme un bez iemesla nemiers
•depresija
•tieksme uz atkarībām
•apātija
•dzīves bezjedziguma sajūta
•ilgstošas vai nepārejošas skumjas
•vientulības un atsvešināšanās sajūta
•neiederēšanās sajūta utt.

Dvēseles saiknes nejušana rada ne tikai mūsu iekšējās sajūtas: tas ir arī viens no pasaules krīzes iemesliem. Kad cilvēks attālinās no savas Dvēseles – savas iekšējās patiesās dabas, viņš zaudē arī cieņu uz visu, kas ārēja. Kā cilvēks jūtas sevī, cik vērīgs, līdzcietīgs un jutīgs ir uz sevi, tik pat vērīgs, līdzcietīgs un jutīgs viņš ir uz ārpasauli..Cieš arī daba. Cilvēks to piesārņo, ir kļuvis nevērīgs.

Kad parādās pasaulē vardarbība, izvirtība, degradācija – ir jāsaprot, ka tieši tāds pats emocionālais fons cilvēkam ir pret sevi pašu..
Zaudējis saikni ar sevi, cilvēks ir zaudējis cilvēcīgumu, pašvertibas sajūtu, veselumu, jēgu, nākotnes vīziju, prieku..

Kad cilvēks zaudē saikni ar dvēseli, viņš nezin, kāda ir viņa vieta pasaulē. Dzīves mērķa neesamība un pašcieņas trūkums var kļūt par iemeslu bezdarbam, atkarībai no sociāliem pabalstiem, ekanomiskai krīzei utt. Tas viss ir cieši saistīts.

Diemžēl mums ir jātzīst, ka ne reliģija, ne zinātne nespēja izglābt cilvēku no viņa paša. Katram pašam ir jāatrod tas, kas viņu ar katru dienu ved prom no veseluma, no Dvēseles, no iekšējās harmonijas, miera un prieka.

Mēs esam sasnieguši nosacītu gala mērķi – visas stratēģijas laimes meklējumos cilvēks ir izmēģinājis. Arī bēgšanu no sevis. Tagad atliek vien pagriezties atpakaļ, – uz sevi pašu un uzdot radikāli pretējus jautājumus.

Kādus?
Tas jau ir pirmais uzdevums..

Rīta pārdomās
Om Shanti

%d bloggers like this: