fbpx

Atlaid rokas..

Daudzi domā, ka viņi ir spēcīgi pateicoties tam, ka pie kāda turas. Patiesībā cilvēks kļūst stiprs tikai mirklī, kad savas rokas atbrīvo. Mirklī, kad spēks un centrs ir atrasts sevī pašā.

Kamēr Tu izvēlies pieturēties, Tu apliecini savu nevarību, nepilnvērtību un neuzticēšanos sev kā atsevišķam centram – avotam, caur kuru dāsni plūst Visuma enerģija.

Jā, Tu esi enerģijas avots. Un Tev nav jāmācas izdzīvot pieturoties pie kāda cita..centra.

Mums katram ir jānonāk līdz tam brīdim, kad mēs savas rokas atlaižam un atbrīvojam tos, pie kā turamies. To sauc par briedumu. Iekšējais briedums.

Jā, protams, ir cilvēki, kuriem ļoti patīk, ir vajadzīgi elknesīgi cilvēki, kuri paceļ savu izvēlēto pielūgsmes objektu augstāk par sevi. Kuri noliedz sevi un pielūdz otra vērtības, otra pārliecības, otra uzskatus un zināšanas.

Padevība, paklausība, akla sekošana baro šī cilvēka ego un dod viltus pašvertības sajūtu.
Tas var būt gan skolotājs, gan partneris, priekšnieks, draugs, kurš savu mazvērtību labprāt aizpilda ar citu cilvēku mazvērtību. Un cilvēki tam paši gatavi palīdzēt.

Spēle – es sevi nemīlu un slēpjos aiz pašpārliecinātības maskas, aiz zināšanām, aiz prasmes vadīt, deliģēt, aiz runas prasmes, aiz manipulācijas prasmēm..
Un to palīdz uzturēt cilvēki, kuri paši sevi atsakās just kā vērtību, atsakās rast kodolu, balstu paši sevī un visu savu enerģiju atdod kalpojot, pieturoties pie sava “spēka” un apbrīnas objekta.

Tas baro ego, – sekotāji, pielūdzēji dod varenības sajūtu viņa iekšējā tukšuma vietā.

Un uztur šo spēli un sistēmu abi – kā sekotāji, tā barvedis. Spēlē gan tikai upuri.
Viens upuris, kurš slēpjas no sevis un tā vietā, lai dziedinatu savas ievainotās daļas, samet savā tukšumā sekotāju izmisušos un uzticības pilnos skatītājus. Otrs – upuris, kurš atsakās redzēt sevī spēku un atsakās baltīties pats uz sevi.

Bet vai cilvēku kāds piespiež turēties un neatlaist savas rokas? Turēties un padarīt pašam sevi atkarīgu no kāda – no skolotaja, no sava partnera, no vecākiem, no vadītāja, bērniem…tā ir katra paša izdarīta izvēle.
Tā ir upura izvēle.
Tā ir izvēle – atbildību par savu dzīvi pārlikt uz kādu citu.
Tā ir izvēle – atrast kādu, kuru varēs vainot, uz kuru varēs apvainoties, dusmoties, no kura pieprasīt, gaidīt..

Bet mēs esam visi piedzimuši katrs ar savu centru, kodolu un mīlestību sevī. Mēs nepiedzimstam atkarīgi. Mēs nepiedzimstam upuri. Mes atnākam uz Zemi VESELI GARĀ. Un tas nozīmē, ka otra roku mēs varam turēt tikai tik ilgi, kamēr sastiprinamies, kamēr esam mazi…vai mirkļos, kad atbalsts ir nepieciešams. Pārējo laiku mums jāzin, ka atbalsts sev mēs esam katrs pats.

Turoties Tu turies pie otra centra. Bet Tev ir savs. Katram ir savs.

Turoties mēs parazitējam. Plēšam vai lūdzam enerģiju no otra. Skan baisi? Bet kā gan citādi to nodēvēt?

Bailes? Tās ir jādziedina. Un jālaiž roka vaļā. Ir jāatgūst ticība sev, drosme dzīvot un mīlestība sevī.

Tu esi pietiekoši stiprs, lai tevī būtu viss vajadzīgais resurss tavai dzīvei.

OmShanti