ATĻAUJ SEV ..

… Reiz kāda jauna sieviete jautāja Visumam, vai būs labi, ja viņa mainīs darbu.

– Droši, maini!, – atbildēja Visums.

– Un, ja es tajā jaunajā darbā vairāk pelnīšu?

– Lieliski, lai notiek!

– Tu neapvainosies?

– Par ko?

Sieviete saminstinājās.

– Vai Tu nedusmosies, ja es nopirkšu labradoru?

– Lieliski, uz priekšu! Un arī kaķi nopērc!

Sieviete apmulsa. Šķiet saruna aizgāja pavisam citās sliedēs, kā bija domāts.

– Un, ja nu es vispār vairs neiešu uz darbu un sākšu strādāt sev?

– Malacis! Tava kaimiņiene jau sen to dara.

– Un, ja es uzcelšu vasarnīcu?

– Būvē!

– Ar lielu dārzu, lai varētu iestādīt ābeles un ogu krūmus un daudz puķes?

– Kāpēc gan ne? Vēl ķiršus vari iestādīt!

Sieviete nedaudz nobālēja.

– Un, ja nu es sākšu no rītiem skriet?

– Sāc!

– Un jogu?

– Dari!

– Un vēl es ļoti gribu iemācīties zīmēt…

– Mācies!

– Un dziedāt?

– Dziedi!

Sieviete pakāpās soli atpakaļ un noelsās un ar neticību balsī gandrīz iekliedzās:

– Un, ja nu es vispār taisos no šejienes aizbraukt, pavisam? Ko tad?

– Tad droši vien arī aizbrauksi, – atbildēja Visums.

Viņa bija šokā. Sēdēja sastingusi un pirkstos virpināja matu cirtu.

– Pēc kāda laiciņa viņa jautāja. – Kāpēc agrāk tu man neko tādu neatļāvi?

Tagad izbrīnījies bija Visums.

– Es? Brīnišķīgi, mana mīļā!

Tu pati sev pusdzīvi neko neatļāvi, bet tagad uzvel vainu man.

©Oksana Fadejeva

Ilustrācija: Lucy Campbell

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kopēts: Ginta Filia Solis