fbpx

ATVĒRT SIRDI

Bieži cilvēkiem, uzsākot jogas un citas garīgās attīstības prakses prakses, rodas vēlme izstrādāt savu sirds centru. Jo dzīvot ar aizvērtu sirdi – ir dzīvot pa pusei. Un to nevēlas neviens.

Bet cilvēki neapzinās, ka atvērta sirds ne vienmērt jutīs prieku, mīlestību, līdzjūtību un citas sociāli pieņemtās un vienkārši patīkamās jūtas. Atvērta sirds pārdzīvos visu, kas tajā atrodas.

Tai skaitā: aizvainojumu, bailes, dusmas, naidu, skaudību. Pilns spektrs no tā, no kā sastāv visas mūsu dzīves sajūtu palete. Taču to neviens negrib..

Bieži slēpto klienta vēlmi varētu atskaņot šādi: “Var izdarīt tā, ka man ir atvērta sirds, bet es jutīšu tikai labo un Mīlestību, un vēl – lai man nekad nesāp?” Un, ko te piebilst. Nevar.

Jūs zinājāt, ka – ja cilvēkam nekad nesāp, tad, pilnīgi iespējams, viņš jau ir miris?

Negatīvās sajūtas ir pieņemts slāpēt, izlikties, ka nekas “tāds” iekšienē nenotiek.

Mēs aizveram sirdi tamdēļ, ka neesam spējīgi pārdzīvot pāridarījumu, nodevību, atstumšanu, rūgtumu. To sauc: “Saņemt sevi rokās.”

Patiesībā – “Es izvēlos nejust, es negribu par to neko zināt.”

Nezināt, ka jums, piemēram, ar vīru aug nesaprašanās siena un Tu nezini, ko ar to darīt. Vai Tu nevari piedot savai mammai to, ka cietsirdīgi izturējusies pret tevi bērnībā.

Un uz sirds gulstas smags akmens vāks, lai droši paglabātu to, kas tur notiek. Tas arī nozīmē – dzīvot ar aizvērtu sirdi. Vispirms – pret sevi pašu..

Dzīve ar aizvērtu sirdi – tā ir viena no izpausmēm, kuru Induisma filozofijā dēvē “avidja”, vai “savas patiesas dabas nezināšana” – viens no galvenajiem šķēršļiem ceļā uz atbrīvošanos.

Bet sirds – ir brīnumaina lieta. Tas nav automāts, kuru var ieprogrammēt pēc principa “to es jutīšu, bet to – nekad”.

Piedodiet, bet cilvēks nevalda pār savām jūtām (valda pār savām RĪCĪBĀM)..

Кad sirds aizveras, tā aizveras arī priekš prieka un priekš mīlestības, un arī lidojumam aizveras. Dzīves krāsas kļūst pieklusinātas un pat vislielākās jautrības vidū jūties it kā izslēgts no tās.

Bet sirds zem dzels vāka vēljoprojām ir dzīva un jūtas nekur nav zudušas. Un, kad mēs pārnesam uzmanības fokusu uz sirds centru, tā sāk atvērties. Un, lūk, te sāk pēkšņi līst ārā drausmīgi un sarežģīti pārdzīvojumi. Šajā punktā cilvēks parasti saka: “Ja es būtu zinājis, kā mani purinās!”. Dažreiz saka: “Atgrieziet visu kā bija un ejiet jūs ar savu jogu!”

Bet tas arī ir – “kā bija”, vienkārši agrāk to neievēroja. Un, protams, var turpināt nepamanīt atkritumus zem paklāja – agrāk vai vēlāk atkritumu kaudze zem paklāja kļūs pamanāma un būtiski indēs dzīvi. Tapēc labāk pacelt paklāju un paskatīties, kas tur ir.

Sēdēt un klausīties, skatīties sevī. Pieņemot to, kas ir. Tai skaitā – savas nepatīkamās un trauksmainās jūtas, savu nepilnvērtību un ievainojamību.

Un tad sākas atbrīvošanās process.

Ar pieņemšanu, ka viss šis smagums un melnums manī arī esmu ES.

Tas nav vienkārši.

Garīgās prakses piedāvā tik daudz instrumentus, lai Tu spētu kļūt apzināts, tīrs, Vieds, spēcīgs, taču neesot godīgiem ar savu sirdi, uzturēt šo augsto sapni par sevi nav iespējams. Tamdèļ, ka realitāte pārāk uzstājīgi par sevi ziņo.

Un, paldies Dievam: realitāte vienmēr ir labāka par fantāziju.

Pirmkārt, tā ir īsta.

Otrkārt, lai redzetu realitāti, nepieciešams daudz mazāks enerģijas patēriņš, kā mītu uzturēšanai.

Treškārt, tā rada pieņemšanu.

To, kāds Tu esi.

To, ko Tu jūti.

Bet tālāk sākas darbs ar to, kas ir. Bet priekš sàkuma “to, kas ir” vajag vismaz ieraudzīt. Un tas ir pirmais solis: turēt fokusu uz to, kas ir un atļaut jogas praksei vest sevi tālāk.

Avots: yogayournal.ru

Tulkoja: OmShanti

%d bloggers like this: