fbpx

AUDZĒJIET SEVĪ PRIEKU..

Prieku nav vērts meklēt ārpusē.

Tam nevajag īpašus apstākļus, notikumus, cilvēkus. Cik negaidīti, vareni un liesmojoši sācies, tikpat pēkšņi tas pāries. Atstājot tikai vilšanos un tukšumu. Jebkas, kas nāk no citurienes, padara mani atkarīgu no tā, kas neesmu es pats.

Tomēr es varu atrast kaut ko ārēju savai iedvesmai un ievietot sevī. Kā stādu, pamazām pārvēršot to par savu, iekšējo.

Ne vienmēr izdodas sevī atrast šo prieku. Ja tas būtu manī jau sākotnēji, nebūtu taču visu šo jautājumu, vai ne?

Nākas to meklēt un audzēt sevī pašam. Un šī būs daudz cerīgākā pieeja, nekā jebkura cita. Tai nevajag neko citu, kā tikai mani un nekādu citu laiku, kā – tagad. Tikai ievietot sevī šos stādus un sākt par tiem rūpēties. Saudzēt un vienkārši vērot.

Var ilgi pārdzīvot, ka jaunie asni manī ir daudz vārgāki par kaimiņa simtgadīgajiem ozoliem. Bet, lai cik sevi nešaustītu, mans dārzs nesāks augt ātrāk. No sevis pazemošanas, necienīšanas, haosa un steigas dvēselē, šis kuplais ozols neizaugs. Pat ne ozolzīle!

Toties, ja jūsmošu par to, rūpēšos… tas kļūs arvien pilnīgāks.

Un es saku sev, ka “audzēju sevī prieku”. Un mani tas iekšēji nomierina un atbrīvo. Šie vārdi nozīmē, ka viss notiks ne uzreiz, ka nespēju vairāk, kā spēju šobrīd. Bet varu to darīt katru dienu. Kaut ko mazu… Varu mēģināt, kļūdīties, paturēt vajadzīgo un šķirties no liekā. Šie vārdi nozīmē, ka manis – tāda, kāds es esmu šodien, jau ir pietiekami. Pat ja tikai novēroju. Tie nozīmē, ka es esmu brīvs savā izvēlē un man šobrīd ir pietiekami daudz laika.

Lai atrastu sava prieka sēklas, nākas kļūt mierīgam, apsēsties un sākt ieklausīties sevī. Meklēt sevī to, ko mīlu, to kas patīk, kas liek smaidīt. To, kas nomierina.

Un sargāt! Novērot, attīstīt ar savu uzmanību un rūpēm, un būt iecietīgam. Audzēt sevī. Un kā rezultātu – sajust lepnumu un prieku par pirmajiem asniem.

Paša izaudzētiem!

Kopēts: Nils Ans

%d bloggers like this: