fbpx

BĒRNI, KURI ADOPTĒ SAVUS VECĀKUS..

Kapēc neveidojas attiecības, nav spēka, trūkst iedvesmas, kur paliek enerģija, kuru Dievs iedala katru mīļu dienu? Kapēc ir sajūta, ka notiek atpakaļsūkne..?

Varbūt Tu tā vietā, lai ar savu enerģiju radītu nākotni, Tu nezini, ka baro ar to kādu, kuram tas būtu jādara pašam?

“5-6 gadu vecumā bērniem ievērojams tāds mirklis: es gribu brālīti vai māsiņu..vai varbūt nopērkam kaķīti vai sunīti..vai vismaz kāmīti!
Bērnam ļoti grūbas rūpēties, mīlēt, atdod.
Berns arī agrāk varēja, protams, varēja uzpildīt to, ko viņam palūdza. Bet šajā posmā, viņš sāk sajūt otra cilvēk vajadzības, apzināties tās un vēlēties palīdzēt.
Atnest jums tēju..čības padot, pažēlot, ja kāds no vecākiem sasitas, netrokšņo, ja ēst noguruši..

Pats par sevi šis fakts ir brînišķigs, bet tajā slēpjas arī kāds nopietms risks..

Apzināta savas mīlestības izdzīvošana pret saviem vecākiem, pieķeršanās, piepilda bērnu un šī vecuma (5-6 gadi) beigās, ja viss bijis labi, tas sāk plūst “pāri malām”.

Un tas nozîmē – bērns, pats piepildījies, sāk izjust vajadzību rūpēties par citiem.

Kur slēpjas risks neattaisnojot bērna vajadzību tikt piepildītām no vecāku puses?
Bērns adoptē savus vecākus…

KAD BĒRNI “ADOPTĒ” SAVUS VECĀKUS..

Bērns ir gatavs un grib uzmērīt uz sevi vecāku lomu – būt stiprs, tas, kurš parûpēsies un, ja pēkšņi vecāki izrādās nelaimīgā, atkarīgā, līdzatkarigā, vāja cilvēka lomā, šīs apgrieztās lomas (VECĀKS-BERNS) var kļūt ļoti stabilas..

Bērns kļūst par vecāku saviem abiem vai vienam no vecākiem..adoptē to.
Un bērns sāk rūpēties par vecāku, uztraukties, lai nesaslimst, par to, ka mammīte nogurusi, ka naudas maz..

Bērns gatavs ziedot savas intereses, neko neprasa un negaida no vecākiem (arī to, kas bērnam pienākas – rūpes, mīļums, uzklausīšana, emocionālas un fiziskas drošības nodrošināšana..). Un bieži izmanto savam vecumam neatbilstošu argumentu: “es varu iztikt”, “tas ir par dārgu priekš mums”.

Šis bērns slēps savas personīgās problēmas, emocijas, pārdzīvojumus, pat traumas, lai tikai “nesatrauktu mammīti”, atteiksies no personīgām jūtām, piemēram, skumjām pēc aizgājušā tēta un mīlestību uz viņu, lai tikai mammu nesarūgtinātu.

Tas bieži notiek nelabvēlīgās ģimenēs, kad, piemēram, berns jau septiņos gados zina, kā pārtraukt vecāku dzeršanu, kā atnest to mājās, kà noslēpt pudeli..
Notiekt tas arī sociāli labvēlīgās ģimenēs. Piemēram, mamma ir viena, viņai ir grūti pēc šķiršanās, palīdzības un atbalsta nav un viņa sāk sūdzēties un visas savas sajūtas, emocijas stāstīt savam bērnam, tādā veidā neapzināti prasīt viņa atbalstu, palīdzību vai to, kā netiek galā ar savu dzīvi, ka bērns psiholoģiski tiek ievilkts viņas bezpalīdzīgajā pasaulē un kļūst par psiholoģisko “trubu”.

Nereti tā izdara vecāki, kuri savā starpā nesatiek: “aizej, pasaki savam tēvam, ka vakariņas ir uz galda.” “Pasaki mātei, ka es šodien būšu vēlu.”

Un ko vispār runat par vecākiem, kuri atrodas dziļā depresijā, kuru bērniem nākas slēpt miegazāļu pilienus un ar bailēm stāvēt aiz vannas istabas durvīm, kurā atrodas mamma, kura ir ieslēgusies..un ir jāieklausās: vai nenodarīs sev kaut ko?

Dažkārt nav nekādi objektīvi rādītāji, kas liecinātu bērnam, ka vecāks ir vājš un nelaimīgs: it kā visi veseli, naudas pietiek, dzīvo normālu dzīvi. Bet ģimenē ir vienkārši pieņemts nīdēt, sūdzēties un žēloties.

Priekš vecākiem tas var būt vienkārš ieradums. Bet priekš bērna katra vaidēšana – norāda uz to, ka VECĀKS NETIEK GALĀ AR SAVU DZĪVI.
Un, ja reiz vecāki galā netiek, ko darīt, jāpalīdz. Skaidrs, man vajag kaut kā pacensties, savu plecu pastumt.

ATĀ BĒRNĪBA..es šo posmu izsvītroju no savas dzīves. Man jākļūst bija pieaugušam pāragri..vecāki jāglābj.

Interesanta likumsakarība, – tikko kā valstī pasliktinās ekonomiskais stāvoklis un sākas runas par krīzi, ka nebūs darba, nebūs algas, viss kļūs dārgāks, tā momentāli palielinās bērnu skaits, kurus vecāki vec pie psihoterapeita..kas saistās ar bērnu pieķeršanu zādzībās.
Īpaši, ja runa ir par pieņemtajiem bērniem, audžu berniem, jau bezpalīdzīgu vecāku traumētiem.

Un tā ir apzināta berna trauksmes izpausme – izglābt vecāku.

To sauc arī par APGRIEZTĀ PIEĶERŠANĀS

kad bērni bērni iradoptējusi savus vecākus.

Bērni, kuriem ir nostiprinājusies šī apgrieztā pieķeršanās, ar ārkārtīgi lielām grūtībām spēj pārgriezt nabas saiti ar vecākiem (kas ir normāls un nepieciešams posms katra cilvēka dzīvē), viņam ir bailes atstāt savus vecākus bez pieskatîšanas.

Protams, bieži vien māte (retāk tēvs) pietiekoši apzināti, metodiski savu bērnu tādas attiecībās ievelk, notur, lai bērns nekad neatdalītos un lai visu dzīvi būtu rokas attālumā emocionāli vai fiziski.

Bet vairums gadījumos, protams, normāli, ka vecāki vēlas savus bērnus redzet laimīgus, kļūst pastāvīgs, izveidotu ģimeni. Bet..tā gribas pačīkstēt un panīdēt, pasūdzēties ..nu, lai kaut viens mani pažēlotu..

!!!! BAUDOT sava nepieaugušā bērna mīlestību un rūpes, svarīgi saglabāt lomu sadalījumu un neizmantot ļaunprātīgi sava bērna vēlmi palīdzēt un pažēlot.
Ja Tavs bērns 6-7 gadīgais nespēj apēst kumosu, kamer nav pārvaudījis, vai pieticis ir visiem pārējiem, ja viñš vienmēr ir gatavs atteikties no iekārojamā, jo “mums ir maz naudas”, ja vienmēr cenšas būt izteikti paklausīgs un nepatraucet vecākus ar savām problēmām, arī nopietnām: stipri sasities, kāds dara pāri…nesteidz priecāties par šo tik agro patstāvību un apzinātību.

Ir vērts aizdomāties, vai bērns nav paņēmis uz sevis pārspīlētu atbildības devu par visiem ģimenes locekļiem, vai nav atteicies no savām dabiskām tiesībām būt par bērnu..no normāla bērna egocentrisma par labu savu vecāku atbalstam?

Un vai nebūtu pienācis laiks pateikt: “Paldies Tev liels par atbalstu, bet visssss – es tieku galā.”

Es atceros, kad dēls bija mazs, viņam patika spēlēties ģimenes lomās: it kā es esmu bērniņš, bet viņš pieaugušais, un vinš mani lika gulēt, dziedāt dziesmiņu. Daudzi bērni tā spēlējas 5-6 gadu vecumā. Un tā ir jauka maza bērna spēle. Kamer vien tā ir rotaļāšanās..

Reālajā dzīvē lomu sadalījumu jaukt nevajadzētu. Pieaugušajam nevajadzētu aizmirst, kurš ir pieaugušais un kurš bērns.

Tas ir normāli, ka bērns atnes jums tēju, padod halātu un ievēro klusumu zinot, ka jums sāp galva. Vai atnes konfekti no bērnudārza. Bet svarīgi, lai visās pārējās dzīves situācijās drošības sajūtu un rūpes dabūtu bērns un, lai bērns nešaubījos par Tavu prasmi BŪT PIEUGUŠAM.”

Fragments no grāmatas “Slepenais atbalsts. Pieķeršanās bērna dzīvē.”
Autors: Ludmila Petranovskaja
Tulkoja: OmShanti FB