fbpx

Bērns nevienam neko nav parādā

Elizabete Berga:

“Saglabāju ģimeni bērnu dēļ…
Es strādāju bērnu dēļ..
Es dzīvoju bērnu dēļ..
Es sevi un savu dzīvi upurēju bērniem..

Patiesībā to sauc par Gļēvulību. Tās ir Bailes dzīvot savu dzīvi. Bailes mīlēt. Bailes uzņemties atbildību par saviem lēmumiem un savu dzīvi.

Uzlikt bērniem uz kakla tādu enerģētisko nastu vien ir ko vērts. Nemaz nerunājot par enerģētisko un emocionālo vardarbību pret bērnu.

Ja es upurējos bērniem, tad bērni ir man savu dzīvi PARĀDĀ. Un šis parāds ir drausmīgs. Reti kuram bērnam izaugot pietiek aknas strikti novilkt līnijas starp savu un savu vecāku dzīvi.

Sevi upurējošie vecāki pieprasa un pieprasa un pieprasa, māca un pamāca, kritizē un terorizē, grib atgūt savu parādu, grib savu enerģētisko kompensāciju. Un te nav vainīgo.

Vecākā ir tukšums, kurš ar gadiem ir izaudzis neaptveramos apmēros un tur parasti vairs mainīt neko nevar, jo vecāks dzird tikai sevi.

Bērnam savukārt ir mācība izaugot mācīties dzīvot SAVU DZĪVI, faktiski izmisīgi izkārpīt savu dzīvi no emocionālā dūksnāja laukā. Pieņemt savus lēmumus.
Pēc kārtējā partnera tirāna, drosmīgi sev pateikt – pietiek! STOP! Nevienu nevainot. Bet sākt dzīvot, elpot un sirsnīgi mācīties pasmieties, mīlēt, tāpat vien, bez parādiem. Lēnām un nedzenot sevi.

Bērns nevienam neko nav parādā.”

Autors: Elizabete Berga

Tulkoja: Om Shanti

Komentēt

%d bloggers like this: