fbpx

Būt laimīgam traucē paša uzbūvētie priekšstati par to, kādai ir jābūt laimei.

Cilvēkiem ir prātā izauklētu un uzbūvēti priekšstati par Laimi un tie uzvelk sev laimes “pakaļ dzīšanās” kreklu..

Šo priekšstatu un ideju saknes slēpjas mūsos pašos un mūsu apkārtējā vidē. Apkārtējā vide, kurā esi, diktē Tev to, kam Tev jābūt, ja vien neesi pietiekami spēcīgs, lai būtu par sevi pašu.

Viss, kas ir citiem, kas, tavuprāt, padara citus laimīgus, ar laiku izveidojas par tavām vērtībām. Un to nenojauzdami, cilvēki sanāk, ka piepilda svešus sapņus, ne savējos un nonāk nepārtrauktās sacensībās viens ar otru. Vienmēr kādam būs kaut kas labāks, vairāk, spožāks..

Tavus ideju par laimi diktē arī tas, kādi, tavuprāt, apstākļi ir vajadzīgi, lai būtu laimīgs – mantas, stāvokli, uzvaras, ķermenis, attiecības, noteikti cilvēki, statusi utt.

Un cilvēki pieturies pie šīm savām idejām desmit..divdesmit gadus. To neapjauzdami.

Paldies Dievam, ja vienu brīd nonāk pie sapratnes par to, ka tā “turēšanās” nes tikai ciešanas un notur ilūzijā, izraisa dusmas no nesasniedzamā vai liek dzīvot patstāvīgās kaislīgās alkās un dzīšanās sporta veidā pēc kaut kā.
Veselība cieš, nervi sagrauti un cilveks iet akli pēc kaut kā – pēc tā, kas par laimi varētu būt..

Tāpec arī mēdz teikt, ka pamats cilvēka ciešanām ir velmes. Jo mēs kļūstam akli pakaļ vēlmēm ejot.

Pa ceļam cilvēks saprot, ka ir izjutis arī tādas sajūtas kā: prieka mirkļus, brīvības sajūtu vai patiesu mīlestību. Un var šo piedzīvoto atpazīt kā laimes mirkļus. Mirkļus… Tikai mirkļus. Bet prāts ir uzbūvējis priekšstatu par to, ka ir tāda nekad nepārejoša laime.

Kad jānotiek konkrētām izmaiņām Tavā dzīvē un taaaaaad….tad es palikšu laimīgs..pavisam!

Daudzi cilvēki nespej atbrīvoties no saviem priekšstatiem, jo viņiem vēl nav pietiekami sakrāta pieredze par faktu, ka – viss, pēc kā es tik ļoti tiecos, nav padarījis laimīgu nepārtrauktā laikā. Viss ir Tikai mirkļi..

Kamēr cilvēks pie šādas atziņas pats nenonāk, viņš nenojauš par citām durvīm uz laimi.

Mēs baidāmies atteikties no tā, pie kā gadiem turamies – sapņiem par mantām, noteiktu cilvēku blakus, attiecībām, ceļojumiem…utt., tad vairāk nebūs nekā pie kā turēties. Bet daudzu cilvēku dzīves virzītājspēks ir tikai šī iluziorā dzīšanās un ja to atņem, citas dzīves jēgas, kā izrādās, nav…

Prasme atlaist – tā ir māksla un dažreiz prakse dzīves garumā. Atlaist velmes. Sapņot un rīkoties, bet ne pieprasīt un dzīties.

Lai kļūtu laimīgs, vispirms atbrīvojies no visiem saviem priekšstatiem par laimi. Par to, kādai ir jābūt tavai laimei – kad jābūt..ar ko jābūt..bez kā jàbut..

Tas ir sarežģīti. Katram no mums ir savs laimes redzējums: mēs domājam, ka mums ir vajadzīgs balts BMW, māja, bērni, konta papildinājums, amats, “sešpaka”..jāatbrīvojas no liekā svara, neērtiem cilvēkiem savā dzīvē, slimības..jāiegūst, jāpanāk, jāiztur, jāsakrāj, jānopērk…un tad viss būs beidzot brīnišķigi!

Mums liekas, ka lai izjustu svētlaimi, ir jāizdara noteiktas lietas – kaut kas jāiegūst, jānoliek prom, vai tam cilvēkam jābūt ar mani, tam – prom no manis. Bet laime izrādās prasa no cilvēka pavisam ko citu..izjust, baudīt, pateikties, vienkārši būt.

Ja mēs neesam spējīgi būt priecīgi un laimīgi, tas ir tikai tāpēc, ka esam noķerti un iesprostoti paši savu ego un ilūziju slazdā par to, kā visam ir jābūt.

Mūsu priekšstati par laimi – galvenais šķērslis ceļā uz patiesu laimi. Jo nav taču tādas vienas taisnes aiz kuras – hops, visam, kas nebija laime, ir beigas!
Tā tāda liela ilūzija meklēt laimi ārpus sevis, pasaulīgās lietās. Ja ieskatāmies dziļāk, to jauno auto vajag..lai iederētos, darbu, lai gūtu atzinību kāda acīs..bērnu, lai aizpildītu savu tukšumu…attiecības, lai neizskatītos muļķīgi.. Ja tā nebūtu, Tu pēc laimes nedzītos, bet gan atļautu tai Ienākt pašai ar visu to, ko tā nes sev līdzi.

Vienīgais patiesās un nepārejošās laimes noslēpumus – totāla visa pieņemšana un apmierinātība ar to, kas Tev ir. Prasme novērtēt, pateikties, dalīties, dzīvot atvērtu sirdi – tā ir laime.

Nepārejoša laime ir laime, ko Tu izjūti no savas esības..Citas nepārejošas laimes neeksistē, ir tikai mirkļi. Un tie nav mazāk vērti..

OmShanti