fbpx

Cik svarīgi ir prast palaist prom aizvainojumus un visiem piedot..

Cik svarīgi ir prast palaist prom aizvainojumus un visiem piedot..

Mirst sieviete un pie viņas ir ieradusies nāve. Sieviete, ieraugot nāvi, smaidot saka, ka ir gatava.

– Kam Tu esi gatava? – jautāja Nāve.

– Es esmu gatava, ka Dievs mani savāks pie sevis uz Paradīzi! – atbildēja sieviete.

– Bet kapēc Tu domā, ka Dievs tevi paņems pie sevis? – jautāja Nāve.

– Nu, kā? Es esmu tik daudz cietusi, ka esmu nopelnījusi mieru un Dieva mīlestību – atbildēja sieviete.

– No kā tieši Tu cieti? – jautāja Nāve.

– Kad es biju mazina, mani vienmēr netaisnīgi sodīja vecāki. Viņi sita mani, lika stūrī, kliedza uz mani, it kā es būtu izdarījusi ko drausmīgu.
Kad es mācījos skolā, klasesbiedri ņirgājās par mani un arī sita un pazemoja.
Kad es aprecējos, mans vīrs visu laiku dzēra un krāpa mani.
Mani bērni visu Dvēseli izpumpējuši un finālā pat uz manām bērēm droši vien neatnāks, jo esmu sastrīdējusies ar viņiem.
Kad es strādāju, mans priekšnieks visu laiku kliedza uz mani, aizturēja algu, lika palikt strādāt brīvdienās, bet pēc tam vēl atlaida nesamaksājis.
Kaimiņi klačojās par mani aizmuguriski, aprunāja, it kā es būtu staigule. Un vienreiz man uzkrita zaglis, nozaga somu un izvaroja mani.

– Nu, un ko Tu labu esi izdarījusi savā dzīvē? – jautāja nāve.

– Es vienmēr biju pret visiem laba, baznīcā gāju, lūdzos, par visiem rūpējos, vilku visu uz sevīm. Es izjutu tik daudz sāpes no šīs pasaules, kā Jēzus Kristus, kurš ir nopelnījis Paradīzi..

– Nu, labi…- atbildēja nāve – es tevi sapratu. Palikusi maza formalitāte. Paraksti vienu līgumu un tad pa taisno uz Paradīzi.

Nāve pastiepa viņai lapu ar vienu teikumu, zem kura vajadzēja ievilkt ķeksīti. Sieviete paskatījās uz Nāvi un burtiski kà ar ledus aukstu ūdeni aplieta, teica, ka nevar piespiest sevi parakstīties zem šī teikuma.

Uz lapas bija rakstīts: “Es piedodu visiem maniem apvainotàjiem un lūdzu piedošanu visiem, kurus esmu apvainojusi”.

– Kapēc Tu nevari piedot viņiem visiem un palūgt piedošanu? – jautāja nāve.

– Tapēc, ka viņi nav pelnījuši manu piedošanu, Tapēc, ka ja es viņiem piedošu, tas nozīmē, ka nekas nav bijis un tas nozīmē, ka viņiem nebūs jāatbild par savu nodarījumu. Bet man pašai nav kam lūgt piedošanu.. Es nevienam neko sliktu neesmu izdarījusi!

– Tu esi pārliecināta? – jautāja Nāve.

– Absolūti!

– Ko Tu izjūti pret tiem, kas nodarījis Tev tik daudz sāpju? – jautāja Nāve.

– Es jūtu naidu, dusmas, aizvainojumu! Tas nav taisnīgi, ka man ir jāaizmirst un jānodzēš no atmiņas viss tas ļaunums, ko izdarījuši pret mani cilvēki!

– Bet kas notiks, ja Tu piedosi un pārstāsi izjust šīs sajutas? – jautāja nāve.

Sieviete uz brīdi aizdomājās un atbildēja, ka viņā iestāsies tad tukšums..

– Tu vienmēr esi izjutīsi šo tukšumu savā sirdī un šis tukšums samazina vērtību Tev un tavai dzīvei, bet sajūtas, kuras Tu izjūti, tavai dzīvei vērtību piedod…
Bet tagad atbildi, kapēc Tu izjūti tukšumu?

– Tapēc, ka es visu savu dzīvi domāju, ka tie, kurus es mīlu un tie, priekš kā es dzīvoju, novērtēs mani, bet patiesībā viņi lika man vilties. Es atdevu visu savu dzīvi vīram, bērniem, vecākiem, draugiem, bet viņi nenovērtēja un izrādījās nepateicīgi!

– Kad Dievs atvadījās no sava dēla un palaida viņu uz zemi, viņš pa pēdām tam nosūtīja vienu frāzi, kurai bija jāpalīdz apzināties dzīvi sevī un sevi šajā dzīvē..

– Kādu? – jautāja sieviete.

– PASAULE SĀKAS AR TEVI…

– Ko tas nozīmē?

– Arī viņš nesaprata, par ko runāja Dievs..
Tas ir par to, ka par visu, kas Tavā dzīve notiek, ATBILDĪBU NES TIKAI TU.

Ciest Tev vai būt laimīgai IZVĒLIES Tu!

Tad atbildi man – kurš tieši nodarīja Tev tik daudz sapju?!

– Sanāk..es pati sev..? – trīcošā balsī atbildēja sieviete.

– Tad, kuram Tu nevari piedot?

– Sev? – raudot atbldeja sieviete.

– Piedot sev – tas nozīmē ATZĪT SAVAS KĻŪDAS!
Piedot sev – tas nozīmē PIEŅEMT SAVAS NEPILNĪBAS.
Piedot sev – tas nozīmē ATVĒRTIES PRIEKŠ SEVIS PAŠAS.

Tu pati sev nodarīji sāpes un izlēmi, ka tajā vainīga visa pasaule un viņi nav pelnījuši Tavu piedošanu. Un Tu gribi, lai Dievs pieņem tevi atvērtām rokām..

Tu izlēmi, ka Dievs līdzinās muļķīgam večukam, kurš atvers durvis muļķīgiem un dumjiem cietējiem?! Tu domā, ka viņš radīja šo absolūti pilnīgo vietu priekš tādiem, tādiem kā Tu, kas neko nav tā arī sapratuši..?

Tad radi savu personīgo Paradīzi, kurā, pirmām kārtām Tev, bet pēc tam pārējiem ir labi.
Tad arī paklauvēsi pie Debesu nama durvīm, bet pagaidām Dievs devis man zinu sūtīt tevi atpakaļ uz zemi, lai Tu apgūtu radīt pasauli, kurā valdītu Mīlestība un rūpes.

Bet tas, kurš nevar parūpēties par sevi, dzīvo dziļos maldos, ka viņš spēj parūpēties par citiem!

Zini kā Dievs soda sievieti, kura sevi uzskata par ideālo māti?

– Kā? – jautāja sieviete.

– Viņš sūta tai bērnus, kuru likteņi lūzt viņas acu priekšā..

– Es sapratu.. Es nespēju padarīt savu vīru mīlošu. Nespēju bērnus izaudzināt laimīgus un veiksmīgus. Nespēju saglabāt mājas pavardu, kur būtu miers un harmonija.. Manā pasaulē visi cieta..

– Kapēc? – jautāja nāve.

– Es gribēju, lai visi mani žēloti un līdzi justu.. Bet neviens tā arī nepažēloja mani.. Un es domāju, ka Dievs gan mani noteikti apķēra un pažēlos..

– Iegaumē, ka visbīstamākie cilvēki uz zemes ir tie, kuru grib izsaukt pret sevi žēlumu un līdzcietību. Tos sauc par “upuriem”.

Jūsu vislielākā nevērība ir tajā, ka jūs domājat, ka Dievam ir vajadzīgs kāda nestais upuris. Viņš nekad nekad neielaidīs savā namā to, kurš bez sāpēm un ciešanām neko citu nav iepazinis, jo šāds upuris sēs visur sāpes un ciešanas viņa pasaulē..

Dodies atpakaļ un iemācies Mīlēt un rūpēties par sevi, bet pēc tam par tiem, kas dzīvo Tavā pasaulē. Bet iesākumā palūdz piedošanu sev par tādu nevērību un piedod sev par to.

Sieviete aizvēra acis un sāku ceļot no jauna, bet tikai jau zem cita vārda un pie citiem vecākiem…

Avots: konstantinsarkisyan.com
Tulkoja: Om Shanti

%d bloggers like this: