fbpx

Dace Lindeberga stāsta savu pieredzi, kā uzvarējusi distoniju.

Dace Lindeberga stāsta savu pieredzi, kā uzvarējusi distoniju. Ticu, ka ir cilvēki, kuriem tas ir aktuāli. Lai noderīgi 🙏

“Distonija, depresija un citi skolotāji.

Visu pirms, vēlos, lai šis raksts nonāk pie cilvēkiem, kuriem tas ir šobrīd vajadzīgs un plīdzēs. Es neesmu nekāda varone. Man vienkārši, ir pieredze, un es varu par to skaļi runāt. Jo, ja nu kādam, tas dod cerību, spēku un ticību.Tas arī viss.

Es nebiju spējīga nokāpt no otrā stāva uz virtuvi, lai uztaisītu bēniem ēst. Jo vienkārši bija bail. Bail nomirt. Vēl kādu laiku atpakaļ, lai izietu ārā uz ielas, man pa telefonu terapeits, klausulē teica, un ko tu tagad redzi…aizej vēl līdz nākošajam kokam, aizej vēl līdz kaimiņu mājas stūrim, Nu redzi, tu nenomiri.

Vēl kādus piecus gadus atpakaļ, man bija tāds melns maciņš ar zālēm un sarakstiņš, cikos, kas jādzer, antidepesanti, trankvilizatori, sirdsdarbības palēlinoši preperāti utt, utjp. Jā, šādi brūk veģetatīvā nervu sistēma. Ar mani tas notika diezgan sen. Bet jā, šī ir viena no aktuālākajām problēmām cilvēkiem pēdējos gadus. Patiesībā, tas nav nekas jauns, šī lieta vienmēr ir bijusi, tikai mazāk publiska.

Tajā laikā bija cilvēki, kuri teica, tu izliecies, tev nekā nav. Un viņiem neko nevar pārmest, jo ārēji jau tiešām nekā nav. Vesels kā rutks.

Tajā laikā bija cilvēki, pēc kuru satikšanas, jeb telefona sarunas, man sākās panikas lēkmes, tāpēc nolēmām, kādu brīdi nekomunicēt vispār. Un arī šiem cilvēkiem neko nevar pārmest, jo raidījums šoreiz ir par mani.

Katrs rīts sākās trīcot, un katru dienu, es domāju, cik ilgi, vai man pietiks spēka izturēt, vai šodiena ir tā diena, kad es nomiršu. Bija vakari, kad nevarēju aizmigt, trauksme bija ļoti liela, ka liekas mana dvēsele, jau bija tik nogurusi, ka izkāpa no mana ķermeņa un vienkārši vēroja mani augšas. Tas patiesībā, ir tik dziļi. Tā ir pieredze, kad satiekas reālais ar nereālo. Tā ir situācija, kad liekas, esi tik ļoti sajucis prātā, kad kārtējo reizi aizskrien uz slimnīcu, skaļi smejoties, ar asarām acīs, un ārstiem saki. Es zinu, man ir AVD, bet tomēr, pārbaudiet manu spiedienu, pārbaudiet mani, vai es nemiršu tūlīt… Protams, ka nē, no AVD nemirst.
Es neizpludīšu garos savas pieredzes aprakstos, zinu, tiem, kurus skārusi šī lieta, ir sarežģīti to lasīt, bet es padalīšos ar to, kas palīdzēja man, ar cerību, ka palīdzēs arī Tev.

Pirmais, ko es izdarīju, es pārstāju sevi žēlot. Es parstāju būt situācijas upuris.

Otrais, ko es izdarīju, es atradu iemeslus, kapēc, man šis ir izdevīgi? Kapēc, man ir izdevīgi, būt šādā bezpalīdzīgā stāvoklī? No kā, es neapzināti izvairos, izmantojot šo stāvokli? Kad sapratu, šo ilūziju, goda vārds, skaļi smējos. Jo to patiesībā varēja atrisināt daudz nesāpīgākā veidā.

Trešais, es sportoju. Kā sākās lēkme, es vilku kājās skrituļslidas un rinķoju pa rajonu. Gāju no rītiem peldēt. Starp citu, mana pirmā nopietnā lēkme bija tieši baseinā, Grieķijā. Es tur biju viena. Bet pēc tam, es speciāli gaju peldēt, lai parvarētu bailes. Citreiz vienkārši, staigāju, diena, nakts, vienalga.
Ceturtkārt, es zināju, ka darbs būs ilgs, es nepadevos. Es ticēju.

Piektkārt, (patiesībā šis ir pirmais, bet lai paliek) es atradu labu terapeitu, jā ne ar pirmo, bet otro piegājienu, bet es atradu savu psihologu, ar kuru mēs apmēram gada garumā, “ķidājām” mani, atradām cēloņus, transformējam negatīvo pieredzi, un man bija jāpsakatās uz sevi reāli, bez ilūzijām.
Sestais punkts, es piedevu, es no sirds piedevu visiem, kuri, manā subjektīvajā uztverē, bija darījuši man pāri.

Septītais, es iemācījos atšķirt domas no sajūtām, kuras izraisa lēkmes. Jo sajūtas, mēs vadīt nevaram, bet domas gan. Un domas, bieži vien tās ir automatiskās domas, izraisa sajūtas, un talāk lēkmes. Kā Kaupers savā dziesmā par tām aitām, kuras jāmācās mums vēl ganīt.

Astotais, es pārstāju cīnīties ar panikas lēkmēm. Mēs bieži vien jaucam, kad mums vajag, un kad nevajag padoties. Es nepadevos visai situācijai, es padevos tā priekšā, ar kuru nevaru cīnīties, un tas bija mans pareizākais lēmums. Kad nāca virsū tā debīlā sajūta, neesmu dzirdējusi citu formulējumu, bet, kā saka, savējie sapratīs, tad es apgūlos gultā uz muguras, saliku rokas uz vēdera un ar smaidu uz lūpām teicu: labi, nāc mana panikas lēkme, ja jau man jāmirē, tad jāmirē.
Tieši tā es teicu. Un ziniet, tā ar laiku pārstāja nākt….

Protams, šī ir ļoti maza daļa no tā, ko var darīt lietas labā. Manā gadījumā, šie bija svarīgākie pagriziena punkti. Pats galvenais, ir darīt. Sākumā maziem solīšiem, bet uz priekšu, ārā .

Jā, tas būs darbiņš, kas jāpadara. Nevaru solīt, ka pēc ballītes visu izdosies savest iepriekšējā kārtība, bet varu solīt, ka iznāksiet no šī tusiņa, kā labāks, viedāks, stiprāks cilvēks, nekā bijāt, pirms tam, jo pēc satikšanās ar sevi, citādāk, nemaz nevar būt. Jā. Tā ir ar mums jutīgajiem.

Reiz viens cilvēks man teica: Dace, Tu esi stripra savā trauslumā.

Tāpēc, lūdzu ticiet. Tur iekšā, mums ir kaut kas, kas dod mums spēku. Es nezinu, kas tas ir, bet es to saucu par mazu sēkliņu, nemirstošu, mūžam dzīvu, iespējams, tieši stipru savā trauslumā.
Sargiet sevi.”

Kopēts: Dace Lindeberga