fbpx

Darīt neko..

Paradoksāli, bet kādreiz nedarīt neko var būt aktīvākā iesaiste mūsu dzīvē.
Kad esam emocionāli satriekti, iztukšoti un nomocījušies, mūs ierasti pārņem drudžaina vēlme kaut ko darīt: cīnīties, uzlabot attiecības, uzlabot sevi, uzlabot pasauli… Taču viss, ko šādā emocionālā stāvoklī mēs spējam izdarīt, ir destruktīvs. Tas līdzinās vingrošanai mēģinot izārstēt gripu.

Darīt neko..paskatīties apkārt ar skaidru skatu, lai cik sāpīgs arī būtu tas, lai ko mēs ieraudzītu, un ļautu redzētajam sevī nosēsties, – tā ir vienīgā saprātīgā rīcība, kura var prasīt patiesi lielu drosmi.

Brīdī, kad esam emocionāli sagrauti, viss sāp, mierā ir neiespējami atrasties. Šķiet, ka katra darbība mūs atbrīvos no mokām, taču nekas neizdodas.

Bieži ļaudis, kuri nonākuši šādā emocionālas krīzes situācijā, ar ironiju jautā: “Bet ko tad – vai man nedarīt neko?” Ārkārtīgi spēcīgas emocijas apreibina kā narkotikas, un, jā, tādā noskaņojumā vislielākā drosme un cienījamākā rīcība ir nedarīt neko.
Izmisums pāries ielaižoties tajā kā atvarā. Tikai sasniedzot tā dibenu mēs varam izkļūt laukā. Drudžaini darbojoties, mēs ķepurojamies un slīkstam, riskējot nekad neizkļūt..

Raksts kopēts: psihoterapeits Ivars Bauls FB