fbpx

Daudzi no mums ir pārpratuši garīgo ceļu iešanas svarīgumu un būtību.

Garīgo mācību praktizētājs un gājējs bieži aizbildinās, ka garīgam cilvēkam viss materiālais ir svešs un nepatīkams, ka viņam nav laika strādāt, tīrīt māju, gatavot ēst, pelnīt naudu utt.

Parasti viss sākas ar nelielu izvairīšanos no saviem pienākumiem, tas savukārt ar laiku padara jau sarežģītākas attiecības ar saviem darba kolēģiem un ģimenes locekļiem. Vēlāk jau visas neveiksmes un nespēju sakārtot savu privāto un darba dzīvi, sāk sevi mierināt un aizbildināties, ka garīgam cilvēkam viss kas saistās ar zemes materiālo dzīvi ir svešs un nevajadzīgs, jo tur, garīgajā pasaulē mums tas viss nav nepieciešams.
Tas ir pats maldīgākais priekšstats, jo ir sācis aizmirst, kāpēc cilvēks ir piedzimis un kāpēc tad mēs vispār uz zemes atrodamies. Jo ja nevajadzētu zemes dzīves pieredzi, mēs nemaz nedzimtu uz zemes.

Izrādās, ka tikai dzīvojot uz zemes ar miesu un ķermeni, mēs varam iegūt tieši to garīgo pieredzi, kura mums nepieciešama, jo ja tāda nebūtu nepieciešama mēs paliktu garīgajā pasaulē un turpinātu savu evolūciju.
Tāpēc tie, kuri izmanto garīgo ceļu, lai attaisnotu savu bēgšanu no materiālās dzīves sakārtošanu rīkojas nepareizi un viņam nāksies atkal piedzimt šeit uz zemes. Iespējams, pat vēl sliktākā valstī un ģimenē, Jo izvairījās no saviem pienākumiem, parūpēties par sevi un saviem tuvākajiem. Tāpēc arī klosteros katram mūkam ir ne tikai lūgšanas un garīgās prakses, bet arī jātīra, jāgatavo ēst utt.

Daži savā attīstībā netiek tālu uz priekšu ne garīgajās mācībās, ne zemes pienākuma darbos, un visu savu klostera dzīvi turpina tikai slaucīt pagalmu, bet telpas uzkopt viņam vēl neļauj. Jo ja cilvēks vēl nav iemācījies labi iztīrīt un izmazgāt grīdu savā istabā, tas nozīmē, ka nemācēs tikt galā ar netīrumiem (nesaprotamas matērijas) un ļaunumu (spēku nevietā) augstākajos gara eksistēšanas pakāpēs, kad būs darbs ar galaktikām….

Garīgām praksēm primārais uzdevums mūs padarīt daudz laimīgākus, efektīvākus un savāktākus cilvēkus. Ja rezultāts veidojas cits, tad visa garīgā prakse pilnīgi bezjēdzīga un nevērtīga, kas norāda, ka mūsu pieeja ir bijusi nepareiza. Beigās no garīgā ceļa mēs neieguvām nekādu labumu, pat vēl trakāk, sākam ciest mēs paši un mūsu tuvākie.

Kopēts: Edijs Spare

%d bloggers like this: