fbpx

Dismas..

Iedomājieties, – tu ej pa mežu un ieraugi nelielu suni, kurš sēž pie koka. Tuvojoties suns pēkšņi sāk rādīt zobus un rūkt. Tevi tas nobiedē un sadusmo. Bet tad Tu pamani, ka viena no suņa ķepām ir iecirsta slazdā.. Tūlīt pat tavs garastāvoklis pāriet no dusmām uz bažām: tu redzi un saproti, ka suņu uzbrukums nāk no ievainojamības un sāpēm.

Tas attiecas uz visiem mums. Kad mēs izturamies naidīgi, tas tāpēc, ka mēs esam nokļuvuši kādā slazdā. Mums sāp.
Varbūt tas ir vecs ievainojums, varbūt pavisam svaigs..tam nav nozīmes.
Skaidrs ir viens – laimīgs cilvēks nespēj but naidpilns. Bet, ja naids ir iemājojis, tam noteikti ir savas saknes.
Pamēģini sadusmot priecīgu cilvēku. Vienas sajūtas, protams, var nomainīt otras, bet vienlaicīgi tās just nav iespējams.

Un arī mūsu attieksme pret notiekošo ir atkarīga no tā, cik virspusēji vai dziļi spējam lietas redzēt un izvērtēt.

Nē, protams, Tu nevari izvilkt no lamatām ķepu tam, kurš to nedz lūdz, nedz vēlas. Ir cilvēki, kuriem dzīvot lamatās – tā ir brīnišķīga iespēja aizslēpties aiz iespējas nedzīvot un apzīmogot to visu ar plāksteri, kuram ir uzraksts “man sāp, es ciešu”.
Glābt Tu vari sevi pareizi situāciju ieraugot un otru, ja tas to lūdz. Vai vismaz ir sapratis, ka kaut ko var mainīt.

Dusmojoties uz dusmīgo mēs vienas bailes noliekam pretim otrām bailēm..

Jo vairāk mēs skatāmies uz sevi un citiem ar gudrības acīm, jo ​​vairāk mēs attīstām līdzjūtīgu sirdi.

OmShanti