fbpx

DZĪVOJU AR SOCIOPĀTU. KO TAS NOZĪMĒ MAN

SOCIOPĀTS..

Visīsākā sociopāta definīcija ir cilvēks bez sirdsapziņas, kurš citus cilvēkus redz tikai kā manipulējamus instrumentus savu mērķu sasniegšanai. Daudzi psihiatri jēdzienu sociopāts ne visai precīzi aizvieto ar jēdzienu “psihopāts”. Citi to saista ar kaut ko kriminālu, lai gan lielākā cietumos ieslodzīto cilvēku daļa nav sociopāti, un lielākā sociopātu daļa nekad nav krimināli sodīta. Tai pašā laikā krietni lielāka sabiedrības daļa, kas apveltīta ar šķietami neizsmeļamu spēju uzticēties un piedot, ir labprātīgi kāda sociopāta upuri un līdz ar to paši kļūst par sociopāta manipulāciju instrumentiem, kuriem vairs nav savas dzīves un kurus sociopāts var izmantot arī citu cilvēku manipulācijai. Jo visi esam savstarpēji saistīti.

Sociopāti dzīvo mūsu vidū. Sociopāts var būt Saeimas deputāts, ministrs, baņķieris, partijas boss, ierēdnis, darba kolēģis, priekšnieks (bet arī tavs padotais darbā), kooperatīva biedrs, mīļākais/kā, kaimiņš, “jaunais biezais”, ubags Rīgas tunelī, narkotiku izplatītājs, komentētājs interneta vietnē, tavs dzīves biedrs, znots, tēvs, vedekla, miesīgais bērns.

Sociopāti instinktu līmenī izjūt cilvēka vājos punktus un tos bez žēlastības izmanto. Ideāls sociopāta upuris ir viņa pretstats: labs, iejūtīgs, līdzjūtīgs, uzticams, palīdzēt gribošs, nesavtīgs, piedodošs un citiem cilvēkiem ticošs cilvēks ar augstiem ideāliem. Sociopātija nav ārstējama, jo trūkst galvenā ārstēšanās priekšnosacījuma – cilvēka vēlmes mainīties. Sociopātam šķiet, ka viņš ir ideāls un ar to ir ļoti apmierināts. Tāpat kā darvas karote medus mucu, tāpat arī 4% sociopātu, kuri pēc dabas ir aktīvāki, agresīvāki un nekaunīgāki par citiem cilvēkiem, var sagandēt visas sabiedrības dzīvi. Tāpēc ir svarīgi šos cilvēkus bez sirdsapziņas pazīt un iemācīties sevi no viņiem aizsargāt.

Raksturīgas sociopātijas iezīmes

Ārēja, lai arī virspusēja pieglaimība (lokanums, nolaizīta glumība) un šarms.
Sociopāti prot ātri iepatikties, atstāt patīkamu iespaidu, upura iztēlē uzburt ilūzijas. Tā ir ēsma, ar ko sociopāts pievilina savus upurus.

Manipulācijas un vēss aprēķins

Tipisks sociopāts citus cilvēkus uzskata par stulbiem idiotiem, kurus bez žēlastības jāizmanto, un visi līdzekļi šim mērķim ir labi. Sociopāts brīžiem var šķist draudzīgs un apburošs, bet iekšēji viņš ir naidīgs, aprēķinošs un dominējošs – tausta un atrod sava upura vājos punktus. Kad pienāk īstais brīdis, sociopātam patīk savu upuri atklāti dominēt un pazemot.

Savas personas svarīguma un pārākuma apziņa

Sociopāts uzskata, ka viņam ir tiesības uz visu, ka viņam pienākas. Arī tad un it sevišķi tad, ja to var izdarīt uz citu rēķina, pakāpjoties uz sava labticīgā, mieru un labumu gribošā upura.

Patoloģiska melošana
Katrs cilvēks šad tad melo, bet sociopāts melo visu laiku un visiem – vēsi, ar žilbinošu vieglumu, bez sarkšanas, plaukstu svīšanas vai sirdspukstu paātrināšanās. Viņš nekad nespēj būt patiess. Ja kāds spēj piemānīt melu detektoru, tad tas ir sociopāts. Nepārprotami pieķerts melos, sociopāts savai rīcībai atrod pamatojumu, kura mērķis ir izcelt paša sociopāta cēlos nodomus un nevainību, bet vainu uzvelt citiem. Uz izaicinājumu, kas apšauba sociopāta patiesumu, sociopāts var atbildēt kaut ko nesakarīgu vai arī uzbrukt pašam atmaskotājam. Pat ja sociopāts retu reizi atzīst savus melus, tad jau nākamajā minūtē viņš var uzkonstruēt jaunus melus.

Nožēlas, kauna un vainas izjūtas neesamība

Tādas jūtas sociopāts vienkārši nepazīst un neizjūt, lai gan vajadzības gadījumā tās spēj spoži notēlot, lai manipulētu savus upurus. Šo jūtu vietā sociopāts izjūt iekšējas dusmas, kuras uz kāda jāizgāž.

Tādas jūtas citos cilvēkos sociopāts iztulko kā viltību, tēlošanu, vājuma pazīmi, kas jāizmanto. Sociopāts citus neuzskata par pilnvērtīgiem cilvēkiem, bet tikai par savu manipulāciju mērķiem, instrumentiem un izdevībām. Sociopātam nav draugu, bet ir upuri un pagaidu sazvērnieki, kuriem arī galu galā jākļūst par upuriem. “Mērķis attaisno līdzekļus” ir sociopātu dzīves moto. Sociopātiski uzvesties var arī valstis un impērijas.

Emociju seklums

Ja arī sociopāts ārēji izrāda jūtas, kas citiem cilvēkiem liecina par siltumu, prieku, mīlestību un līdzjūtību, tad šai izrādei ir pavisam citi mērķi. Reizēm sociopātu dusmās iedzen kāds citiem nenozīmīgs sīkums, bet lietas, kuras samulsina normālus cilvēkus, sociopātu atstāj vēsu un neaizkustinātu. Tā kā sociopāti nespēj būt patiesi, tad arī viņu solījumi nekad nav patiesi. Gaidīt, ka sociopāts pildīs savu solījumu vai turēs savu vārdu, patiešām ir naivi, taču normāli cilvēki mēdz šiem solījumiem pieķerties un lolot cerības.

Nespēja mīlēt

Nelaimīgs būs tas, kurš noticēs sociopāta mīlestības vārdiskiem apliecinājumiem. Tā tikai viena no manipulācijām, lai upuri iemānītu slazdā vai atjaunotu upura ticību un pēc tam to izmantotu savtīgam nolūkam.

Vajadzība pēc stimuliem

Daudzi sociopāti dzīvo uz riska robežas. Sociopātiem patīk riskēt, nežēlojot ne citus, ne sevi. Ne visiem, bet daudziem sociopātiem raksturīgas daudzas vienlaicīgas intīmās attiecības un azartspēles. Sociopāti neizjūt atbildību par nākotni, tāpēc viņi var itin viegli ņemt arī kredītus, dot solījumus, nedomājot, kā un kas vēlāk par to norēķināsies. Visa dzīve sociopātam ir tikai spēle, kurā visi līdzekļi labi. Sociopātus raksturo bieži vārdiski izvirdumi un/vai fiziska agresija, mantas demolēšana u.tml.

Cietsirdība un iejūtības trūkums

Sociopāts nespēj just līdzi savu upuru sāpēm, viņš nicina citu cilvēku jūtas un nekautrējas tās izmantot pret pašu upuri.

Impulsīva daba, nekontrolēta uzvedība

Nesavaldītas dusmas, nekontrolēta ārdīšanās sociopāta dzīvē parasti mainās ar īsiem mīlestības apliecināšanas un labu solījumu periodiem. Upuri parasti sociopāta solījumiem notic, taču šādi cikli nebeidzas nekad, tikai kļūst vēl rafinētāki, nekaunīgāki, brutālāki un sāpīgāki. Sociopāts svēti tic, ka viņš ir visvarens, visu zinošs un ka viņam pienākas viss, ko vien viņam labpaticies iekārot, neraugoties uz to, kādas sekas šādas ambīcijas atstāj uz citiem cilvēkiem. Tipisks sociopāts neievēros nekādas personu cieņas robežas, viņš izmantos katru izdevību izspiegot, ielīst dvēselē, lasīt sava upura personīgo saraksti (vai pat tajā anonīmi piedalīties), pārbaudīt kabatas, rokassomiņu, dienasgrāmatu, vēstules. Un to visu viņš nekautrēsies izmantot pret savu upuri. Arī kautrību sociopāti nepazīst.

Bezatbildība. Uz viņiem nevar paļauties nekad

Sociopāts ar slimīgu prieku sagraus citu cilvēku dzīves un sapņus. Posts, ko sociopāts nodarīs citiem, viņiem ir pilnīgi vienaldzīgs. Pat vairāk – viņi to uzskata par savu uzvaru, savas gudrības, pārākuma un spēka apliecinājumu. Viņi nekad neuzņemas vainu vai atbildību par savu nodarījumu, bet vienmēr vaino citus. Tipisks sociopāts no sievas ar viltu izmānīs bērna dzimšanas pabalstu, lai par to nopirktu sev kādu iekārotu rotaļlietu, bet vainīga par to, viņaprāt, būs sieva vai sievas radi (ērtības labad es rakstu vīriešu dzimtē, bet, protams, arī starp sievietēm ir sociopātes).

Nekārtīga dzimumdzīve, neuzticība

Tipiskam sociopātam vienlaikus var būt vairākas seksuālās attiecības. Izsūcis un izmantojis vienu upuri, viņš bez mazākās nožēlas var mesties uz nākamo, aiz sevis atstājot asiņojošas sirdis un izpostītas dzīves. Protams, arī bērnu seksuāla izmantošana, izvarošana un līdzīgi “varoņdarbi” sociopātam šķiet labi un likumīgi, ja vien viņš kaut ko tādu iegrib.

Kriminālas aktivitātes

Ne jau visi sociopāti pievēršas kriminālam biznesam, taču tādi krimināli nodarījumi kā dokumentu viltošana, vārda un biogrāfijas maiņa, grēkāža (bijušā sazvērnieka) uzrādīšana, viltus liecības, izvairīšanās no kriminālatbildības sociopātam skaitās pavisam legāli un godājami izdzīvošanas un iedzīvošanās instrumenti.

Bieži sociopāti nodara kriminālu kaitējumu saviem tuvākajiem. Taču viņi jūt momentu, kad upura pacietības mērs draud pārplūst, un pēkšņi maina taktiku, sākot spēlēt, piemēram, cēla ģimenes tēva un apgādnieka lomu. Tā viņiem bieži izdodas savus tuviniekus pārliecināt, ka iesniegums uz policiju tomēr nav jānes. To pašu rezultātu sociopāts var panākt arī ar šantāžu, piemēram, nolaupot bērnus, draudot izdarīt vēl lielāku kaitējumu. Daudzu upuru pacietība un lētticība patiešām ir augstākās apbrīnas vērti, taču ar to upuri kļūst par sociopāta noziegumu līdzdalībniekiem, par ko vēlāk viņus var šantažēt vēl un vēl.

Reāla dzīves plāna trūkums, parazītisks dzīvesveids

Sociopātam tīk brīvi sērfot pa dzīvi, dalīt solījumus, kurus prātā nenāk pildīt, mainīt darbavietas un pasākumus, neievērot nekādas darba ētikas normas, bet izveicīgi parazitēt uz citu rēķina. Ja sociopāts kādā darbavietā noturas ilgāk, tas nozīmē vien to, ka viņš tur izveidojis veselu upuru tīklu, uz kura rēķina parazitē. Tāda darbavieta varētu būt, piemēram, invalīdu uzņēmums. Vājākus par sevi sociopāts izmanto un ekspluatē bez mazākās žēlastības un ar kaislīgu, dominējošu nicinājumu pret saviem upuriem.

Nekāda dzīves plāna sociopātam parasti nav, viņš tikai meklē arvien jaunas parazitēšanas iespējas un izdevības. Ja sociopātam ir ģimene, viņš arī to un dzīvesbiedra radus pārvērš par savu parazitēšanas vidi.

Agrīnas uzvedības problēmas, jauniešu noziedzība

Parasti sociopātam raksturīga gara uzvedības normu pārkāpumu un akadēmisko sarežģījumu vēsture, kas sākusies jau bērnībā. No galīgas neveiksmes jauno sociopātu izglābj viņa spēja muļķot, manipulēt un izmantot citus. Sociopātiem jau bērnībā nav bijis noturīgu draudzību, bet parasti ir novērota nežēlība pret citiem, ļauna izturēšanās pret dzīvniekiem, zagšana u.tml.

Īss sociopātisko iezīmju saraksts no dažādiem avotiem:
– Nicinājums pret tiem, kas sociopātu vēlas saprast;
– Nekad neatzīs, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā;
– Autoritārisms un dominēšana attiecībās ar citiem cilvēkiem;
– Noslēpumainība;
– Paranoidālas izjūtas (vajāšanas mānija);
– Sociopāts reti nonāk atklātā konfliktā ar likumu, bet meklē situācijas, kurās viņa tirāniskā uzvedība tiks paciesta, piedota vai pat apbrīnota;
– Sociopāti parasti ģērbjas tradicionāli, atbilstoši vispārpieņemtajām normām, jo viņi grib izlikties esam tādi paši kā citi cilvēki;
– Sociopāta mērķis ir sava upura paverdzināšana;
– Sociopāts tiecas nodibināt despotisku kontroli pār katru sava upura dzīves aspektu;
– Sociopāts izjūt vajadzību attaisnot savus noziegumus un tāpēc tiecas iegūt sava upura atzinības apliecinājumus: cieņu, pateicību, mīlestību;
– Sociopāta augstākais mērķis ir iegūt labprātīgu upuri, kurš viņam kalpo labprātīgi, it kā augstāku ideālu vai uzupurēšanās vārdā;
– Sociopātam ir sveša cilvēciska pieķeršanās vai sirsnīgas attiecības;
– Sociopātam raksturīgs ekstrēms narcisisms un grandiozas iedomas par sevi;
– Daudzi sociopāti spēj atklāti atzīt, ka viņu mērķis ir pārvaldīt pasauli.
– Sociopātiem patīk citos meklēt zemiskas jūtas un netīru motivāciju, vai arī šīs īpašības citiem piedēvēt, lai viņus nomelnotu sabiedrības acīs un izceltu sevi;
– Sociopāti mēdz būt ļoti atriebīgi, kā arī ļoti jūtīgi pret iespējamo savas reputācijas zaudēšanu vai atmaskošanu. Tāpēc viņi gatavi izdarīt daudz, lai ziņas par viņu dzīvesveidu neizplatītos un lai viņu upuri klusētu. Ja tāds atmaskotājs pagadās dusmu uzplūdu laikā, pastāv liela vardarbīgas agresijas iespēja. Taču arī sociopāta dusmas salīdzinoši ātri pāriet.

Atkarības ķēdes un tīkli

Cilvēks, kurš kļuvis par sociopāta upuri un ir ar šo savu statusu samierinājies vai pat no tā iemācījies gūt perversu baudījumu (t.s. Stokholmas sindroms vai mazohisms), faktiski pilnīgi atsakās no savas personības un savas personīgās dzīves, bet visu savu enerģiju velta sava mīļotā sociopāta apkalpošanai un apmierināšanai, kā arī sīkstai, neauglīgai cīņai ar savas vētrainās un ik pēc laika saplosītās dzīves sekām. Šādu cilvēku jau var nosaukt par labprātīgu upuri. Varbūt šis upuris pat tik lielā mērā pierod pie šādas dzīves, ka sāk to uzskatīt par normālu, jo – nav taču maizes bez garozas, vai ne?

Katrs droši vien savu paziņu lokā pazīst kādu, kurš varonīgi pacieš visus sava tuvākā vai darba biedra pārinodarījumus, raujas vairākos darbos, lai tikai apmierinātu sava sociopāta allaž mainīgās un augošās iegribas. Ja arī reizēm šādam cilvēkam aptekās dūša un nolaižas rokas, ja arī viņš pasūdzas kādam paziņam vai pat policijai, tad jau drīz pēc tam viņš savu iesniegumu paņem atpakaļ, par savu izmantotāju sāk stāstīt kaut ko labu un cerīgu, un dzīve turpinās vecajās sliedēs. Sociopāta upuri ir tikpat fatāli kā pats sociopāts, jo nodibinātas stabilas parazīta-upura attiecības.

Var droši apgalvot, ka šāda labprātīga upura dzīve kļūst pilnīgi atkarīga no allaž mainīgajām un pieaugošajām sociopāta iegribām, kā arī kārtējiem izlēcieniem, dusmu izvirdumiem, citiem cilvēkiem nodarītā ļaunuma. Vēl vairāk – šāds upuris kļūst par sava sociopāta reputācijas sargu un aizstāvi. Tā ir viena no smagākajām atkarības formām.

Taču parasti jau ar šādu tiešo upuri atkarības ķēde neapstājas, bet tiek iesaistīti arī citi upurim tuvi cilvēki. Iedomāsimies šādu hipotētisku, bet arī praksē sastopamu ainu. Jūsu bērns salaulājas ar sociopātu, dzemdē bērnus un cenšas uzturēt ģimeni. Protams, sociopāts savu ģimeni drīz vien ievelk visādās avantūrās, regulāri rīko skandālus ar fizisku izrēķināšanos, aplaupīšanu un mantas demolēšanu, kaut kur bezatbildīgi notriec ģimenes naudu, ievelk ģimeni parādos, izdzen savu otru pusi no dzīvokļa (vai pazūd pats) utt.

Sākumā vecāki ir šokēti un varbūt pat sašutuši, bet – kā tu savam bērnam nepalīdzēsi?
Un to tikai sociopātam vajag! Jūsu palīdzība pazudīs bez pēdām, bērns centīsies šo misēkli visādi attaisnot un stāstīt par sava mīļotā jaunajiem, fantastiskajiem plāniem. Nu bet protams, ka jāpalīdz vēl.

Drīz vien vecākiem, lai uzturētu augošo znota vai vedeklas rijību, jāmeklē papildus darbs, papildus ienākumi. Bet arī tas izrādās nepietiekami. Nu jau abiem vecākiem jāraujas darbos dienu un nakti, bez svētkiem un brīvdienām. Rezultāts ir tāds, ka bērna vecāki kļūst tikpat atkarīgi no sava znota vai vedeklas, kā viņu bērns, ja ne vēl atkarīgāki.

Taču arī ar to tā ķēde neapstājas. Vecākiem ir savi tuvinieki, radi, paziņas, draugi, no kuriem var lūgt palīdzību vai vismaz aizņemties, pie kuriem meklēt morālu vai cita veida atbalstu. Un arī viņi, ja piekrīt, kļūst līdzatkarīgi.

Paiet laiks, un sociopāts iemanās savā apgādes tīklā ieviest nesaskaņas, izplatīt baumas un apmelojumus, radīt aizdomas, savīt intrigas. Ja šāda atkarības ķēde netiek kategoriski un uz visiem laikiem pārcirsta, viens pats sociopāts var sagraut daudzu iesaistīto cilvēku dzīves.

Protams, bērnam neizliegsi, ja viņš par katru cenu gribēs dzīvot ar sociopātu, taču vecākiem nav pienākuma šādas attiecības finansēt vai citādi atbalstīt. Ļoti iespējams, ka vecāku labi domātais atbalsts patiesībā ir vienīgais pamats, uz kura šī kroplīgā savienība balstās. Tātad – tas ir “lāča pakalpojums”, kas bērnam var izpostīt visu dzīvi.

Līdzīgas ainas varam iztēloties arī darbavietā, iestādē, ministru kabinetā un katrā organizācijā.

Daži aizsarglīdzekļi

Kā jau uzsvērts šajā rakstā, sociopātija nav ārstējama. Jelkādas cerības, ka tāds cilvēks varētu mainīties vai laboties, ir veltīgas un pielīdzināmas sevis mānīšanai, bēgšanai no realitātes.

Ja esi skaidri pārliecinājies, ka attiecīgais cilvēks ir sociopāts, vienīgais drošais līdzeklis ir pilnīgi saraut visas iespējamās saites ar sociopātu, pat ja tas prasītu lielus īstermiņa upurus. Sociopātam nav jāatstāj nekāda iespēja sevi reabilitēt, nekāds gals, pie kura viņš varētu pieķerties, lai atjaunotu attiecības. Uz šādu gadījumu pilnībā attiecināms bībeliskais salīdzinājums par pirkstiņa iedošanu nelabajam – viņš noteikti centīsies ar uzviju aprīt visu! Nekādas lūgšanās, glaimi, draudi vai solījumi nav jāuzklausa, jo tie ir tikai manipulācijas instrumenti upura jaunai ievilināšanai labprātīgajā slazdā.

Saišu saraušanu nevajag atlikt uz vēlāku laiku, jo tu nezini, ko šis sociopāts pa šo laiku sastrādās. Ja sociopāts ir ģimenes loceklis un ir kopīgi bērni, tad attiecību pārtraukšana jāveic ar varas iestāžu starpniecību, un katra turpmākā saskare pieļaujama tikai varas iestāžu uzraudzībā (fakti un pierādījumi par sociopāta noziegumiem jau laikus jādokumentē un jāiesniedz policijā, jāpanāk, lai policija aizliegtu sociopātam tuvoties saviem upuriem).

Lai šo visu saišu saraušanu padarītu iespējamu un efektīvu, jau laikus tuvākie cilvēki un policija ļoti detalizēti jāinformē par sociopāta izdarībām. Nekādā gadījumā nedrīkst slēpt sociopāta ļaunos nodarījumus un manipulācijas. Zinot sociopāta dabu, jānodrošinās pret to, ka viņš lasītu jūsu korespondenci vai citādi jūs izspiegotu. Esiet droši, ka to viņš noteikti centīsies darīt, jo tie viņa iemīļotie ieroči!

Informējot savus tuvākos uzticamos cilvēkus par sociopāta izdarībām, esiet ļoti detalizēti un precīzi – sakiet visu: vārdus, skaitļus, notikumu laiku, vietu, apstākļus, nodrošinieties ar lieciniekiem, nododiet uzticamiem cilvēkiem rakstisku informāciju. Ja iespējams, ierakstiet sociopāta runāšanu portatīvajā diktofonā un arī šos ierakstus nododiet savām uzticības personām un policijai. Informējiet policiju, tuviniekus un draugus arī par katru sociopāta draudu vai šantāžu. Vien neļaujiet sociopātam zināt, pie kuriem cilvēkiem jūs esat atstājuši informāciju, jo viņš var mēģināt jūsu draugus psiholoģiski apstrādāt, iebaidīt vai pat noskaņot pret jums un viņus pārvērst par saviem aģentiem vai ziņu pienesējiem. Nekad nenovērtējiet sociopātu par zemu, jo viņš ir gatavs uz visu, – kas jums pat sapņos nerādās.

Ja sociopāts ir jūsu darbinieks, atrodiet likumīgu pamatu viņu atbrīvot no darba. Ja sociopāts ir jūsu priekšnieks darbā un jums nav iespēju mainīt priekšnieku, labāk meklējiet citu darbu. Ja sociopāts ir jūsu kolēģis, neielaidieties ar viņu nekādās darīšanās un neslēpiet viņa cūcības.

Paši nedariet neko tādu, par ko sociopāts jūs varētu šantažēt, piemēram, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas vai citas sadzīves viltības, kuras var uzpūst un izmantot pret jums.

Spēja piedot ir augsts garīgais tikums, bet ja darīšana ar sociopātu, savā sirdī (bet ne balsī, kad sociopāts dzird) piedodiet, bet nekad to neaizmirstiet un nepieļaujiet tādu situāciju, kad sociopāts savas ļaunās izdarības vēlreiz varētu vērst pret jums vai citiem cilvēkiem. Nekautrējieties citus cilvēkus brīdināt par sociopātu. Šai gadījumā tā nebūs aprunāšana, bet brīdināšana par reālām briesmām. Ja redzat, ka cilvēks var iekrist grūti pamanāmā bedrē, jūs taču šo cilvēku brīdināt, vai ne?

Jo vairāk cilvēku būs informēti par katru konkrēto sociopātu, jo mazākas būs sociopāta iespējas manipulēt cilvēkus.

Protams, šāda visu saišu saraušana ar sociopātu nebūs viegla, taču šādu attiecību turpināšana būs nesalīdzināmi smagāka un pilnīgi bezjēdzīga. Es pats pazīstu cilvēku, kuram tas ir izdevies. Nu viņš ir pilnīgi brīvs, lai gan dzīvo tajā pašā pilsētā, kur sociopāts.

Izmantotā literatūra:
Martha Stout. The Sociopath Next Door
Derek Wood. Antisocial Personality Disorder Overview
Caroline Konrad. The Malignant Personality
Robert Hare. Without Conscience
http://www.sociopathworld.com/