fbpx

Egoists un upuris – kas viņiem kopīgs?

Kaut arī pirmajā mirklī egoisti un upuri izskatās diametrāli pretējas personības, patiesībā viņiem ir daudz kopīga. Gan egoisti, gan upuri ir cilvēki, kuri sevi pietiekami nemīl, tāpēc viņiem ir grūti veidot veselīgas attiecības ar apkārtējiem.

Gan egoistiem, gan upuriem šķiet, ka pasaule viņiem ir parādā, un apkārtējie ir atbildīgi par viņu pašsajūtu. Atšķirība ir tikai tajā, ka vienā gadījumā cilvēks kareivīgi cīnās par savu vajadzību apmierināšanu, otrā gadījumā – vaimanā par nespēju tās īstenot vai cer, ka citi pamanīs, cik viņam ir grūti.

Egoisms ir pārmērīga vai pārspīlēta tieksme sevi atzīt par vissvarīgāko un savas personiskās intereses stādīt augstāk par visu. Egoisti neciena citu cilvēku robežas un vēlas, lai apkārtējie danco pēc viņu stabules. Upuris ļauj citiem pārkāpt savas robežas un neuzņemas pietiekamu atbildību pār savu dzīvi. Taču viņiem abiem pietrūkst spējas laimi un piepildījumu meklēt primāri pašiem sevī.

Jebkura uzvedības modeļa saknes meklējamas bērnībā. Ja bērns nav varējis paļauties un uzticēties saviem vecākiem, ja viņa emocionālās vai fiziskās vajadzības nav tikušas apmierinātas, kā viens no aizsardzības un izdzīvošanas mehānismiem var atīstīties egoisms. Bērns saprot, ka citi par viņu nedomās, tāpēc viņam pašam jādomā par sevi. Tā kā egoists citus uztver kā konkurentus, viņam ir grūti veidot dziļas un uzticības pilnas attiecības. Rezultātā egoists meklē arvien jaunus un jaunus veidus, kā sevi apmierināt, jo neviens tā īsti nevar aizpildīt to tukšumu, kas ir viņā. Bet tukšums ir tāpēc, ka egoistam tūkst mīlestības pret sevi.

Arī upura lomu parasti ieņemam jau bērnībā. Līdzīgi kā egoisms arī būšana par upuri ir veids, kā cilvēks cenšas izdzīvot un pielāgoties situācijai. Ja bērns nespēj savas vajadzības apmierināt ar spēku, viņš izmanto nespēku kā manipulācijas ieroci. Slimības, grūtības, situācijas, kurās apkārtējie uzvedas netaisnīgi – tas viss kļūst par attaisnojumu bērna nevarēšanai un veidu, kā izpelnīties apkārtējo uzmanību.

Modeļi, kas bērnībā mums palīdzēja izdzīvot, šobrīd, iespējams, mums nodara vairāk slikta, nekā laba, tāpēc ir svarīgi tos ieraudzīt. Ja vēlamies izveidot veselīgas attiecības ar citiem, vispirms mums jāiemācās izveidot veselīgas attiecības pašiem ar sevi un jāpieņem lēmums kļūt par savas dzīves režisoriem.

Elīna Zelčāne, geštaltterapeite