fbpx

EMOCIJAS

Ir milzīgs skaits bērnu, kuri uzauguši „labvēlīgās” ģimenēs, bet nav saņēmuši no saviem vecākiem pašu galveno: emocionālu siltumu, atbalstu, rūpes, uzmanību un beznosacījuma mīlestību no mātes un mīlestību no tēva par sasniegumiem un panākumiem. Viņi to apraksta kā bailes no vientulības, skaudību, dusmas, bezspēcību un bezpalīdzību, netaisnību. Runājot metaforās: „Esmu kā tukšs trauks, tuksnesis”, „Iekšā – izdegusi zeme”.

Un viņi vēršas pie terapeita pēc palīdzības ar īpatnējiem lūgumiem un jautājumiem:

– Vai pie Jums var atnākt un parunāties, lai būtu kāds, kas vienkārši mani uzklausītu… Manī neviens nekad dzīvē nav tā klausījies, kā Jūs…

– Man šķiet, ka es neko nejūtu… Viss ir kā bez garšas… Nekas neinteresē… Nekas neaizrauj… Manī ir pilnīgs tukšums… Es vispār nezinu, kāpēc šeit atnācu… Draudzene teica, ka Jūs esot burvis… Un ka man vajag atnākt pie Jums…

– Mājās es nedrīkstu uzkliegt mammai… Vai es drīkstu ar paklāju dauzāmo sist pa Jūsu spilveniem un kliegt… Man pletnīte ir līdzi… Pirms tam biju iepirkties…

– Mani uzskata par „cietu riekstu”, es 10 gadus pēc mammas nāves neesmu ne reizi raudājusi… Iekšā ir sakrājies tik daudz sāpju… Vai es drīkstu tagad pie Jums izraudāties…

– Man viss ir… Vārda tiešā nozīmē… Bet pēdējos 5 gadus mani nekas neiepriecina…

Visos šajos jautājumos krīt acīs cilvēka atdalītība pašam no savām emocijām un jūtām.
Un pirms runāt par to, kā šādiem cilvēkiem palīdzēt, ir jātiek skaidrībā, kas tad īsti ir emocijas.

EMOCIJAS – tā ir reakcija uz iekšējiem un ārējiem notikumiem.
Emociju neesamība nozīmē vai nu to, ka cilvēks ir miris (nāve), ka pasaule ir pazudusi kopā ar visiem tās notikumiem (vakuums), vai arī iekšējās un ārējās pasaules signāli neaiziet līdz cilvēka psihei (signāla bloķēšana).

Emocijas ir – tātad es dzīvoju, pasaule dzīvo, un mans kontakts ar pasauli pastāv. Konkrētā cilvēka emocijas noteiktā brīdī vienmēr ir jauktas. Pavārs to nosauktu par „emociju vinegretu”. Bet izglītošanās nolūkos varam aprakstīt emocijas atsevišķi, lai saprastu katras nozīmi.

DUSMAS. Ja jūs ir pārņēmušas dusmas, tas nozīmē, ka jūsu robežas tiek pārkāptas. Jau kopš bērnības pieaugušie mums ir tik bieži centušies iestāstīt, ka nedrīkst dusmoties un izrādīt agresiju (lai neapbēdinātu mammu), ka var vispār aizmirst par savām tiesībām, tikai klausīties un piekrist tiem, kuri pārkāpj mūsu intereses. Tā ir laba zīme, ja pēc terapijas klients sāk izrādīt agresiju. Tas nozīmē, ka ir sperts pirmais solis.

NICINĀJUMS ir visai situatīvas emocijas. Tas nozīmē, ka šajā mirklī jūs labāk, nekā otrs tiekat galā ar konkrēto situāciju vai darbu. Objektīvi – mēs nevaram visā būt vienādi. Kaut kādā sfērā, lietā utt. mēs esam labāki, kādā sliktāki. Nicinājums ir tikpat dabisks, kā elpošana.

Mēs nonievājam, mūs nonievā, un cik bieži tas nesakrīt! Teicamnieks var ar nicinājumu palīdzēt nesekmīgajam pildīt matemātikas uzdevumu, savukārt nesekmīgais var ar nicinājumu palīdzēt nepraktiskajam teicamniekam palīdzēt pagatavot kaut ko noderīgu ikdienā paša rokām.

Vienīgais cilvēks, kuram profesionāli nav tiesību izrādīt savu nicinājumu, ir skolotājs-treneris-mentors-instruktors-autoskolas šoferis. Iesācējs taisa brīnumus profa acu priekšā, bet instruktors bez jebkāda nicinājuma mierīgi un pārliecinoši pastāsta, kā to izdarīt pareizi! 500 000 reizes dienā! Instruktoriem ir dzelzs nervi!

BAILES UN TRAUKSME – tas ir signāls par to, ka jums trūkst resursu (konkrētajā situācijā ir vajadzīga palīdzība). Dzīvē ir milzum daudz lietu, kurām baidāmies pieķerties, jo pagaidām mums vēl trūkst nepieciešamo zināšanu un pieredzes. Atslēgvārds – pagaidām! Tikko kā kaut kādas iemaņas (piemēram, auto vadīšana) kļūst automātiskas, tā bailes pazūd kā nebijušas. Un cilvēks mierīgi brauc ar mašīnu un klausās dziesmiņas.

BAILES, SKUMJAS, GARLAICĪBA – tās ir emocijas, kuras izraisa kaut kā vai kāda trūkums. Ir neiespējami visu laiku būt pozitīvam, jo reizēm dzīvē atgadās arī sakāves, zaudējumi un šķiršanās. Vasarā mēs skumstam pēc ziemas, slēpēm, slidām un citiem ziemas priekiem, bet ziemā – pēc vasaras, pēc tās siltuma, saules, pludmales volejbola un bronzas krāsas iedeguma.
Piekritīsiet, ka neatbildētas mīlestības sāpes ir briesmīgas, bet tās palīdz pārslēgties uz jaunu iekāres objektu.

PRIEKS UN JAUTRĪBA – uzvara, svarīga rezultāta sasniegšana, augstākais vērtējums eksāmenā, bērna piedzimšana, kāzas, atbrīvošanās no tā, kas tevi sasaista, no ierobežojumiem. Brīvība un vieglums jo īpaši kontrastā ar nebrīvi un smagumu tiek izdzīvots ļoti spilgti. Bet cilvēks pie visa pierod, pie visa adaptējas, un jau sasniegtais līmenis kaut kā sāk nospiest, vilina jaunas perspektīvas, tāli horizonti, prātam netverams vieglums, nebeidzama brīvība.

Pārāk daudz emociju – tas ir bīstami. Ja apkārtējie notikumi risinās pārāk spraigi (kā pozitīvie, tā negatīvie), tad iestājas iztukšojuma sajūta. Cilvēkā vairs nav resursu, lai reaģētu uz izmaiņām pasaulē, un tāpēc viņš atslēdzas no kairinātājiem, tos bloķējot. Cilvēks pārtop par cilvēku futrālī. Futrālī kā seifā dzīvo labprātīgi sevi ieslodzījis cilvēks, kurš alkst nevis pēc kaut kā laba, bet gan vēloties kaut nedaudz atpūsties no kairinātājiem un signāliem.

Emociju nepietiekamība nozīmē, ka trūkst iespaidu un notikumu, pasaules krāsu un skaņu, trūkst dzīves, tā ir nomāktība un garlaicība. Tas arī nav pārāk labi, bet dažiem radošiem cilvēkiem ar to pietiek. Viņi rada sevī brīnišķīgas iekšējās pasaules, izkrāsotas viskošākajās krāsās. Viņiem lieti noder iztēle.

RISINĀJUMS: Uzturēt optimālu kairinātāju līmeni un atbilstoši – emocionālās reakcijas. Kurš spējis sev ko tādu radīt savā dzīvē, to var droši saukt par laimīgu cilvēku, jo viņa dzīve ir daudzveidīga, bet tā nav nogurdinoša.

AIZLIEGUMS IZPAUST EMOCIJAS

Viena no svarīgākajām dzīva, vesela un veiksmīga cilvēka pazīmēm ir viņa spēja brīvi emocionāli reaģēt uz ārējās un iekšējās pasaules notikumiem.
Problēmas sākas tad, kad cilvēkam bērnībā tiek aizliegts šādi reaģēt.

Pamēģiniet iztēloties situāciju: „Dzimšanas dienā jums uzdāvināja brīnišķīgas bungas, bet jau pēc 15 minūtēm aizliedza rīkoties ar dāvanu. „Netrokšņo! Mammai sāks sāpēt galva!”
Bet ikviens bērns, kurš nesen kā ieradies šajā pasaulē, tik ļoti priecājas par dāvanu, ko sauc dzīve, ka emocijas sit patiešām augstu vilni.

„Netrokšņo!” = „Nepriecājies!” = „Neesi tu pats!”
Un to saka mazam cilvēciņam nevis vienkārši kāds liels un pieaudzis cilvēks, bet gan viņa lielākā autoritāte (vecāki, skolotāji, audzinātājas).

Un nesaka to tāpat vien, bet gan pamatojot ar neapgāžamiem principiem:

– Reliģioziem: „Dievs cieta un jums lika!”
– Sociāliem: „Zēni neraud! Labas meitenes tā neuzvedas!”
– Literāriem: „Gribēs un pārgribēs!”

Un viss, ko aizliedz bērnam brīvi un dabīgi izpaust, tiek nostumts bezapziņā, no kurienes tas kā mazs velnēns izlec visnepiemērotākajā brīdī.
„Tu jau esi liels puisēns. Nevajag man stāstīt, ka tu baidies no tumsas….”

Ja bērns vecāku izmiešanu vai viņa emociju noliegumu uztver kā vienīgi patiesību, viņš savas bailes izstum, apspiež, noslāpē, taču pēc laika tās izpaudīsies piemēram, panikas lēkmē, nepamatotā trauksmē, nemierā. Un jo tālāk – jo vairāk.

Spēcīgo baiļu un trauksmes lēkmju anestēzijai tiek izmantots – alkohols, narkotikas, datoratkarība, pirnogrāfija, emocionālā atkarība no otra cilvēka un līdzīgi “nomierinošie” preparāti.

Vēl viens variants, kā uzveikt bailes, – iesaistīties bīstamos pasākumos, tādā veidā cenšoties apslāpēt iekšēji plosošās bailes, iesaistoties riskantos notikumos, izaicinot likteni, meklēt augsta līmeņa adrenalīna pasākumus.

„Mammas Bībele.
Pirmais punkts:
Mamma ir svēta.
Mammai vienmēr ir taisnība.
Mamma labāk zina, kas ir pareizi, un kas nepareizi. Bērns nedrīkst dusmoties uz mammu.
Ja uzskati, ka viņai nav taisnība, izlasi pirmo punktu..”

Tas nekas, ka bērna personīgās robežas ir pārkāptas, – dusmīgi reaģēt uz mammu ir aizliegts…

Kas notiek tālāk ar bērnu, kurš smok zem mammas velmes saglabāt savu varu pār bērniem un nespēju no tā izrauties?
Neatkarīgi no sava vecuma bērns sāk mammai atriebties… caur asociālu uzvedību, atkarībām, lūzumiem un traumām fiziskā ķermenī, pats sevi izkropļojot, caur autoagresiju pat līdz pašnāvībai.

Tāpēc mana rekomendācija vecākiem – jau no agras bērnības runāties ar bērnu kā ar personību, kurai piemīt savas velmes, vajadzības, veidojas vērtības. Ar laiku tās mainās, bet jau kopš mazotnes komunicējiet cieņpilni, paskaidrojiet savas rīcības jēgu un ieklausieties viņa sajūtās un emocijās.

„Daudz smiesies – daudz būs jāraud!
Par visu ir jāmaksā!”

Tas vispār izskatās pēc pieaugušā centieniem pārlikt daļu savas dzīves nastas uz bērnu. Kaut uz sekundi iztēlojieties, ka bērns tam notic..

Un tālāk sākas matemātika: smējos 33 reizes – tātad raudāšu 33 reizes. Kur paslēpties no šāda liktens? Varbūt labāk apgūt un uztrenēt sevī bibliotēkas klusumu, nogriezt visas emocijas un iekārtot sevī nesatricināmo muzeja mieru, lai tikai no tā izspruktu?

„Tak nepārdzīvo tik ļoti! Neskumsti! Tak atradīsi sev vēl meiteni/puisi.”

Iedomājieties, ka cilvēks paklausīja vecāku padomam un nemaz nepaskuma, neparaudāja, neatvadījās, nepiedeva partnerim, kurš aizejot atstāja sirdī sāpes… un jau nākamajā dienā – jaunas attiecības!

Ir jāatļauj sev atklāti un brīvi izpaust emocijas kā reakciju uz iekšējā un ārējā pasaulē notiekošo.
Ja kādā brīdī sev to neļāvi, ir jāpaiet atpakaļ pa laika līniju, jāizrunājas ar savu bērnišķo (daudz jaunāko) jāaizsargā savs iekšējais bērns un jāatdod atpakaļ labvēļiem „ierobežojošos uzskatus”, neefektīvos „izdzīvošanas principus” un uzspiesto lietu kārtību.

Ļoti noderīgi ir praktiski trenēt emociju brīvu izrādīšanu ikdienas dzīvē ikdienas attiecībās. Mācīties nodefinēt, ko es jūtu, kas manī notiek un paziņot to skaļi.

Es patiešām baidos (satraucos) ķerties klāt kaut kam pilnīgi jaunam. Bet es esmu labākais speciālists jaunu tehnoloģiju un risinājumu apguvē. Nedaudz pamācīšos, pakonsultēšos ar profiem, palasīšu instrukciju un varēšu laist kosmosā raķetes.

DUSMOTIES – tas ir pavisam normāli situācijās, kad tiek pārkāptas tavas personīgās vai tev tuvu cilvēku robežas.

AGRESIJA – tas ir viens no aizsardzības veidiem.
Tikko kā atjaunosi savas petsonīgās ROBEŽAS, varēsi draudzēties tālāk!

SKUMJAS, SĒRAS, ILGAS, GARLAICĪBA – tās ir dažādas ļoti svarīga procesa gradācijas, procesa, kuram ir savs ilgums un vairāki posmi. Galvenā šī procesa būtība ir atlaist veco (atlaist neveiksmes un zaudējumus) un kvalitatīvi sagatavoties kaut kam jaunam, kas sagaida nākotnē.

Šeit ir jāpārdomā sava pieredze, jāpaņem no tās vērtīgais un gudrais, jāatvadās un jāpiedod. Jāpiedod vispirms sev pašam.
Ja ķirurgs nespētu sev piedot katru mirušos pacientu, viņš savu darbu vairs gluži vienkārši nespētu veikt.
Ja vīrietis vai sieviete nav pabeiguši savas iepriekšējās attiecības, viņi no jauna pievilks sev līdzīgi domājošus partnerus un scenāriji atkārtosies, līdz notiks izlīgums sevī.

Vispār jau saka, ka tikai līdz galam izdzīvojot bērnības ilūziju sabrukšanu („pasaulei nav jāatbilst mūsu gaidām”), mēs varam kļūt pieauguši, nobrieduši un stipri.

Bet, ja ir noticis biedējošais, ja dzīve kļuvusi pavisam drūma, pelēka, vienmuļa, kad nekas nepavisam neiepriecina, prieka kļūst aizvien mazāk, līdz iestājas vienaldzība, emociju un jūtu neesamība, apātija… visticamāk, ka cilvēks zaudēgaršu jebkam un tādā stāvoklī (bez emocijām un aizvērtām sajūtām) cilvēks nīkst kā nezāle. Ir jāmeklē veids, kā sev palīdzēt.

Maigākā variantā emocionālais izsalkums var izpausties – trūkst atbalstoša, savstarpēji ieinteresēta, draudzīga komunikācija, tir sajūta, ka mani neviens neredz, nedzird, nejūt. Var pietrūkt fiziski pieskārieni, apskaušanās, glāsti. Jebkāda ieinteresētība no otra cilvēka puses un uzmanība, atbalsta vārdi un atzinība, konkrēta palīdzība. Pietrūkst, bet palūgt neatļaujas vai neatļauj sev pat vēlēties to visu gūt.

Ne tik maigā variantā – jebkādu signālu un iespaidu deficīts (kā pozitīvo, tā negatīvo), apkārtējo vienaldzība, iekšējs tukšums. Radikālāks variants – bieži vien izolēšanās, nodalīšanās no pasaules kādas traumas rezultātā. Trūkums, izsalkums, deficīts, tukšums uzstājīgi pieprasa piepildījumu. Pavisam galējā variantā – jebkādiem līdzekļiem.

Zinātnieki stāsta, ka tukšums (emocionāls izsalkums jeb bads) ir viens no cilvēkam biedējošākiem stāvokļiem. Iekšējā tukšuma sajūta ved cilvēku izmisumā cilvēku, dod sajūtu, ka viņš ir pazaudējies, ārkārtīgi viens un šis stāvoklis līdzinās nāves bailēm.

Centieni piepildīt tukšumu var novest pie apjukuma un nespējas skaidri uztvert lietas ap sevi, citus cilvēkus un sevi pašu, savas patiesās velmes in vajadzības.

Izsalkušais parasti ir “labās attiecībās” ar ēdienu. Viņš nespēj atšķirt patieso ķermeņa izsalkumu, stimulus, kairinātājus un signālus. Tikko sajūt emocionālu trauksmi, var sākt “sastūķēt” sevī visu pēc kārtas, lai tikai nebūtu jādzīvo biedējošās sajūtās. Iekšējais tukšums diktē apetīti, ne fiziskais bads.

Kā pamanīt sevī iekšējo badu?

EMOCIONĀLĀ IZSALKUMA PAZĪMES (aizpildot “iekšējo” tukšumu)

– Pārmērīga ēšana – cilvēks tonnām patērē saldus, mīkstus, treknus produktus. Tātad situācija ir patiešām nopietna. Kad vēders ir pilns, tā ir iluziorā sevis piepildīšana, kura diemžēl ātri beidzas..

– Ilgstoša atrašanās toksiskās attiecībās, maksājot ārkārtīgi augstu cenu, cerībā saņemt kaut kripatiņu mīlestības. Šajā gadījumā skandāls, histērijas, drāmas un citi emociju izvirdumi kļūst par biedējošu, sāpīgu, bet ierastu veidu, kā gūt emocijas un apmainīties ar enerģiju. To labi apzinoties, tomēr atteikties no vecā un doties jaunās attiecībās ir vēl biedējošāk, jo jaunais vienmēr nozīmē soli nezināmajā.

– Darbaholisms – visai ierasts veids, kā atrisināt tukšumu un emocionālā izsalkuma problēmu. Ja mani nemīl tāpat vien, tad es baudīši, kā mani mīl (novērtē, uzslavē, redz, pamana) par padarīto darbu, nopelniem. Par priekšniecības mīlestību cilvēks gatavs ziedot veselību, laiku, ģimeni, attiecības, nervus.

Darbaholismu un upurēšanos uztur principi: „mīlestība ir jānopelna”, „tas ir mans pienākums pret apkārtējiem”, „darbs sabiedrības labā ir svēta lieta, „Es” var pagaidīt”.
Un nav nekādu „Es gribu, mani interesē”, nekādu „man”, nekādu „sev”.

– Jebkāda ākstīšanās un joku dzīšana, strīdi, konflikti un sūdzības. Ārēja ekspansija kompensē iekšējo trauksmi un vientulību – bada sajūtu pēc uzmanības/mīlestības.

– tie ir centieni gūt jebkādas emocijas no apkārtējiem, pat negatīvas, jo pat surogāts aizpilda tukšumu un kompensē deficītu.
Jebkurš pedagogs zina, ka skolēns-pusaudzis netraucē stundu tāpat vien, viņš alkst pēc mīlestības un uzmanības, ko nespēj rast vecāku ģimenē. Un šādos gadījumos ir vajadzīgs nevis direktors, kurs nostrostē un iebiedē, bet gan psihologs un darbs ar ģimeni.

– Psihosomatiskie simptomi – ja cilvēks ilgu laiku nepievērš uzmanību emocionālā izsalkuma problēmai, ķermenis ķeras klāt daudz pamanāmākiem signāliem – simptomiem.
….„Vienīgās reizes, kad māte man iedeva kaut pilīti mīlestības, bija tad, kad es slimoju”.

– Šopoholisms – lielisks veids, kā daļa sieviešu izvēlas sevi palutināt, gūt baudu, kompensēt deficītu. Palīdz gan tikai īslaicīgi, jāpraktizē diezgan periodiski. Un gala rezultātā sanāk tā: „Pilns skapis, bet nav ko vilkt mugurā!”..

– Garīgās prakses un treniņi – daudziem cilvēkiem tas ir vien mēģinājums aizpildīt tukšumu.
Ja esat pamanījuši, ka jūsu paziņa skraida no viena guru pie nākamā, nobaudot un salīdzinot „dievišķās mīlestības straumes sajūtu”, tas liecina nevis par garīgo izaugsmi, bet emocionālo izsalkumu un centieniem aizpildīt šo emocionālo tukšumu..

– „Pazušana” jeb „uzkāršanās” internetā un sociālajos tīklos – tas nav nekas cits, kā mēģinājums aizbēgt no reālās dzīves emocionālā izsalkuma zonas un gūt signālus, iespaidus un emocijas virtuālajā vidē.

Virtuālā pasaule ir anonīmāka, tā ir paredzamāka un tāpēc šķiet daudz drošāka.
Tā ir košāka un tāpēc šķiet daudz pievilcīgāka. Facebook vienmēr atceras tavu dzimšanas dienu, kamēr daži tavi, tā saucamie draugi, gan mēdz aizmirst.

Lai vismaz kaut kādā veidā kontrolētu laiku, ko pavadāt internetā, uzstādiet sev konkrētus mērķus: „Kāpēc es šodien/tagad eju internetā?
Cik laika man ir nepieciešams rezultāta sasniegšanai?”

Kopēts: Kaspars Bērziņš