fbpx

ES ATNĀCU APGŪT PIEDOŠANU

Pie apaļā galda sēžot, dvēseles izvēlējās savu nākamo mācību stundu, kuru iziet iemiesojoties uz zemes. Kāda drosmīga un spēcīgā dvēsele paziņoja:

– Šoreiz es iešu uz Zemi, lai iemācītos PIEDOT. Kura no jums man palīdzēs?

Pārējās dvēseles:

– Tā ir viena no pašām grūtākām mācībām..

Tu pat vari vienas dzīves laikā šo mācību neapgūt. Tu ļoti cietīsi… Mums tevis būs žēl. Bet mēs tevi atbalstīsim.

Viena dvēsele teica:

“Es esmu gatava būt blakus un atbalstīt tevi uz Zemes. Es kļūšu par tavu vīru, mūsu ģimenē būs daudz problēmas manas vainas dēļ, es dzeršu, pazemošana, iespējams, krāpšu..un tu mācīsies man piedot.”

Otra dvēsele nopūtās:

“Bet es varētu kļūt par vienu no taviem vecākiem, nodrošināt tavu bērnību, bet pēc tam jaukties tavā dzīvē ar padomiem..un tu mācīsies man to piedot.”

Trešā dvēsele teica:

“Bet es kļūšu par vienu no taviem priekšniekiem, bieži iztuēšos pret tevi netaisnīgi un iedomīgi, pazemošu. Tu mācīsies piedot man.”

Vēl pāris dvēseles piekrita ceļot kopā ar šo drosmīgo dvēseli, lai palīdzētu viņai iziet apņemto mācību.

Un Dvēseles devās uz zemi.

Piedzimstot dvēseles atmiņa attīrās un tā visu aizmirst. Tikai retās dvēseles atceras par to, ka visi šie notikumi nav nejauši un katrs cilvēks parādās mūsu dzīvē tieši tad, kad esam gatavi jaunai mācībstundai..

Esam vērīgi. Pateicīgi. Lēnprātīgi. Visu esam paši palūguši. Vai arī..nopelnījuši.

Izgājuši mācībstundas..varbūt satiekam to, kurš arī tās izgājis.

OmShanti