fbpx

Es mīlu Tevi, bet neesmu atbildīgs par Tavām pagātnes sāpēm..

Kā saglābt savu dzīvi un veselību, esot kopā ar partneri, kurš nes sevī dziļu traumu? Cik ilgi var mīlēt cilvēku, kurš visu laiku apgalvo, ka jūs viņu nemīlat, kurš visu laiku apvainojas, pārmet, ka par maz veltāt viņam uzmanību? Un lai arī cik daudz mīlestības, rūpju un uzmanības jūs savam partnerim veltāt, viņš vienalga ir visu laiku izsalcis un neapmierināts, turklāt pārmet jums vēsumu attiecībās un neuzmanību, pārmet to, ka par maz ziedojat viņa labā sevi un savas intereses.

Drīz vien jūs sapratīsiet – lai cik mīlestības jūs dotu, tā pazudīs tuvā cilvēka neapmierinātības dzīlēs, un viņš aizvien paliks izsalcis un neapmierināts.

Kāpēc tā notiek?

Jo jūsu partnerim trūkst mīlestības pieredzes, viņš neatpazīst mīlestību un rūpes, viņš pēc būtības to nespēj pieņemt. Priekš viņa mīlestības apliecinājums ir kaut kāda veida upurēšanās no jūsu puses, kad jums partnera labā ir pilnībā jānoliedz sevi un savas vajadzības.

No kurienes gan rodas šādi cilvēki, kas ar viņiem ir noticis, kāpēc viņi, saņemot mīlestību no otra cilvēka, ķeras klāt psiholoģiskai vardarbībai, manipulācijām, kontrolei un tamlīdzīgām komunikācijas formām?

Ar viņiem ir noticis, lūk, kas. Agrīnos gados, kad viņi bija pilnībā atkarīgi no mātes un juta, ka māte – tā ir visa pasaule, viņi nejuta sevi kā vajadzīgus.

Nepārprotiet, māte rūpējās par viņiem, baroja, apģērba, reizēm pat spēlējās, bet emocionāli viņa nebija ar bērnu. Viņa nebija ‘pieslēgusies’ attiecībām ar bērnu, līdz ar to starp viņiem neizveidojās ciešāka saite.

Viņa tā nerīkojās apzināti, nē, viņai pašai trūka mīlestības pieredzes. Kā gan viņa varēja zināt, kā veidot emocionālu saiti ar mazuli?

Viņa vairāk fokusējās uz to, lai putriņa būtu uzsildīta līdz pareizajai temperatūrai, lai cepurīte būtu kārtīgi uzlikta uz austiņām, lai autiņi būtu tīri un miega režīms ievērots.

Un vēl viņa nakts vidū metās pie bērna pārbaudīt, vai viņš elpo, jo iekšējs nemiers un zaudējuma bailes žņaudza tik ļoti, ka, nu atvainojiet, kāda gan te runa par mīlestību?

Tāda mamma nedaudz vēlāk paziņo bērnam par savu mātišķo varonību un pašuzupurēšanos, nostāda sevi uz svētās pjedestāla: „Es esmu pati labākā māte pasaulē!” Un meita vai dēls viņai, protams, tic. BET!

Bezapziņā iespiežas noteikts modelis – mīlestība, tā ir pašuzupurēšanās, mīlestība – tā ir varonība! Un kad šāds cilvēks pieaug, viņa skatījumā mīlestībai citi kritēriji nepastāv. Bet dvēselē ir palicis milzīgs nospiedums – mīlestības trūkuma, atstumtības, ignorances un emocionālās atsvešinātības rēta.

Un šāds bērns, nesot savā sirdī emocionālās atstumtības pieredzi, ko tas guvis savās pirmajās attiecības ar pasauli (ar māti), velta visu savu dzīvi, lai izpelnītos kāda mīlestību, lai ar to piepildītu sevi, lai beidzot remdētu savu nežēlīgo izsalkumu pēc mīlestības.

Šie cilvēki visu mūži var meklēt svešos acu skatienos atzinīgo mammas skatienu, to spoguli, kurā atspoguļosies viss labākais, kas vien viņa personībā atrodams, bet šo bērnībā zaudēto mammas skatienu viņš tā arī neatrod.

Esot attiecībās ar citiem cilvēkiem, viņš kļūst tik iztapīgs kā vergs, lai tikai neciestu kārtējo fiasko, lai tikai viņš atkal nepieredzētu emocionālu (vai fizisku) atstumšanu, vai arī ieslīgst otrā galējība – kļūst neremdināmi prasīgs un mūžīgi neapmierināts – nepaēdināts, izsalcis – bērns, kurš savu partneri uztver tikai kā funkciju – krūts ar pienu, no kuras plūst nebeidzama mīlestības upe.

Un jūs nekad nespēsiet piepildīt šo aizu, šo izsalkušo rīkli, jo tas nav jūsu dzemdēts bērns. Šādās attiecībās jūs jutīsieties ārkārtīgi neērti, jo jūs nevarēsiet saprast – kāpēc, lai cik daudz no sevis jūs savam mīļotajam cilvēkam dotu un darītu, tas pastāvīgi kurn, ka esat kaut kādā veidā viņu apdalījuši.

Problēma slēpjas tajā, ka partneris jūs neredz kā reālu būtni, viņš jūsos projicē savu māti. Viņš vēlas jūs savas mātes vietā, mātes, kura netika galā ar savām mātes funkcijām. Viņš vēlas, lai jūs aizlāpītu šo caurumu, lai izdziedinātu šo brūci.

Bet man atkal nākas atkārtoties – tas nav jūsu dzemdētais bērns. Kā psihologs teikšu, ka jūs iesaistāties viņa ģimenes scenārijā, viņa spēlē, kurā jūsu spēki ir nesalīdzināmi niecīgi.

Jo jums pretī ir nostājies spēcīgs pretinieks – visa jūsu partnera dzimta. Bet jūs spēlējat vienatnē.

Turklāt jums jātiek galā ar savas dzimtas scenārijiem, jāsaprot, kā tie indē jūsu dzīvi (jo ne jau aiz nejaušības vien nokļuvāt šādās attiecībās), bet te tiek uzkrautas vēl partnera dzimtas problēmas, un jūs kļūstat par sava veida atkritumu tvertni, kurā tiek izgāztas visas jūsu partnera dzimtas negācijas, ja runājam reliģiskos terminos – jūs uzņematies visus pasaules grēkus.

Tādas attiecības ir nolemtas pilnīgai neveiksmei, pilnīgam fiasko. Jo spēle norisinās vienos vārtos, un jūs riskējat ‘pāragri aiziet no spēles’. Te neko nevar saprast, tikai liekas, ka kaut kādi tumšie spēki iegriezuši ellīgu jūsu ciešanu svārstu.

Cieš, protams, arī partneris. Noteikti cieš, jo viņš ir pieradis pie šādām ciešanām jau bērnībā un neapzināti piedāvā jums dzīvot pēc viņa noteikumiem: ciet, upurē, mīli. Šāda mīlestība ātri vien pārvēršas ellē.

Patiesībā, te pat nav vērts runāt par mīlestību, jo tur, kur ir ciešanas, sāpes, bailes, vaina, tur mīlestība nemaz nevar būt. Un ir neticami grūti izlauzties no šādām attiecībām. Bet jums to noteikti gribēsies, un jūs to mēģināsiet, bet visa partnera ģimenes sistēma un viņš pats, sava naida pārņemts, jūs neatlaidīs.

Kāpēc?

Tāpēc, ka jūs esat viņa dzimtas problēmām piemērota atkritumu tvertne, jūs esat ‘enerģijas avots un uzlādētājs’, svaiga asins, ko var nolaist visi, kas stāv aiz jūsu iemīļotā, un pirmām kārtām jau viņa māte. Viņi, protams, nav ļauni maniaki, viņi tā rīkojas, lai būtu laimīgi un lai neciestu. Jo visas dzīvas būtnes uz šīs planētas vēlas būt laimīgas un dzīvot bez ciešanām.

Bet apdomājiet, cik liela varbūtība jums pastāv šādā situācijā saslimt ar kādu nedziedināmu slimību – ja vien neaptversiet, kas patiesībā notiek un kur esat nokļuvuši. Ja, izlasot šo rakstu, tas kļūst skaidrs, tad padomājiet, ko varat darīt, lai saglābtu savu dzīvi, savu psiholoģisko un fizisko drošību.

Pirmais: lai arī cik tas šķistu sarežģīti, mēģiniet kaut vai pieļaut domu, ka jūs spētu dzīvot arī viena(s) – vientulība nav tik briesmīgā, kā varbūt sākumā šķiet. Reizēm tā pat ir brīnišķīga, salīdzinājumā ar tām ciešanām, kuras izjūtat, atrodoties šajā bīstamajā spēlē.

Otrais: nolieciet visus pie vietas: „Es tev neesmu nekāda mamma (tētis), esmu tavs partneris, man ir savas robežas un tiesības pateikt ‘nē’.

Trešais: trenējiet vārda ‘nē’ lietošanu attiecībās ar savu partneri. Lietojiet šo vārdu tādā pašā mērā, kā sakāt ‘jā’ partnera lūgumiem un prasībām.

Ceturtais: ja esat pateikuši ‘nē’, tad neko nemainiet. Esiet nelokāmi, esiet konsekventi.

Piektais: nebaidieties no konfliktiem, tie tikai attīrīs jūsu attiecības.

Sestais: atbrīvojieties no vainas apziņas, kurā tik dāsni padalījusies jūsu partnera dzimta. Atcerieties, ka šajā pasaulē jūs nevienam neko neesat parādā, un arī jums neviens neko nav parādā.

Nevienam nav jāatbilst otra vēlmēm un gaidītajam. Varat tieši vai domās savam partnerim pateikt: „Es atdodu tavai dzimtai un tavai ģimenei atpakaļ to vainas izjūtu, kuru esmu ar jums dalījusi(is). Šī nav mana vainas sajūta. Tā ir jūsējā.”

Septītais: dāvājiet mīlestību un rūpes tieši tik un tieši tad, cik un kad to varat darīt prieka un dāsnuma dēļ. Neko nedariet, ja tādējādi nodarāt sev pāri. Tad labāk atsakiet partnera lūgumam.

Astotais: ja pamanāt, ka partneris neuzvedas kā pieaudzis cilvēks, pārmet, ka neveltāt viņam pietiekami daudz uzmanības un mīlestības, nodaliet šeit atbildību starp sevi, savu partneri un viņa māti, sakot apmēram šādus vārdus: „Es mīlu tevi, bet es nevaru atbildēt par to, kas ar tevi ir noticis agrā bērnībā.

Es neuzņemšos atbildību par tavas mātes un tavas dzimtas grēkiem. Es esmu tavs partneris, nevis tavi vecāki.”

Devītais: esiet uzmanīgi pret partnera manipulācijām, mēģiniet tās saskatīt.

Tie var būt pārmetumi, kaunināšana – jūsu kā personības noniecināšana vai salīdzināšana ar citiem. Nosauciet to īstajos vārdus: „Tā jau bija manipulācija/manis noniecināšana/pārmetums. Es ar tevi šādā valodā nerunāšu. Ja tu kaut ko vēlies, tad palūdz.” Jo jebkuru pārmetumu var pārfrāzēt par lūgumu.

Desmitais: ja jums ar šādu partneri jau ir kopīgi bērni, tad aši uzlociet piedurknes un strādājiet, lai novilktu skaidras robežas.

Neuzņemieties viņa mātes vai tēva lomu, vērojiet sevi un centieties apzināties, ka jūs paši atbalstāt šāda veida attiecības – attiecības, kurās jūs neredz kā personību, bet kā funkciju.

Kopēts: KASPARA BĒRZIŅA KONSULTĀCIJU UN IZGLĪTĪBAS CENTRS