fbpx

Es neesmu slikts, es tikai nesaprotu, kā tikt..tur, atpakaļ. Pie tiem, kas smaida, kam viegli.

Jo kompleksaināks, ar zemāku pašapziņu, bailīgāks, par sevi zemākās domās cilvēks, jo mazāk elastīgs viņš ir pa dzīvi. Mazāk pieņemošs, mazāk atvērts jaunām iespējām, piedzīvojumiem, skaistiem satikšanās brīnumiem. Burtiski – pats sevi aplaupa, lidz sev pieņemt dzīves dotās iespējas.

Jo “mazāks” un “niecīgāks” es jūtos sevī, jo mazāk spēju redzēt ap sevi, mazāk izvēlēties, mazāk piedzīvot..

Jo ir taču no tik daudz kā sevi jānosargā: citu domām par mani.
Ir noteikti jānosargā sevi no “ļaunās acs” un “sliktām mēlēm”…tad vel jāatrod komforta zona, kā garantijai mierīgāk un sakārtotai dzīvei (kāda skaista šīs zemes ilūzija..) un obligāti obligāti skatīt, kur citi “nofeilo”, izgāžas, jo viņi atšķirībā no Tevis, dzīvo..

Jo mazam es sev ticu, jo vairāk dusmojos. Gan uz sevi, gan tiem, kas dzīvo ar sauli..
Jo mazāk es sevi gribu, mīlu un atbalstu, jo vairāk es kritizēju, nosodu, klusībā neieredzu tos – citus, kam nesaprotami viegli un smaidīgi viss izskatās..
Jo dusmīgāks es esmu uz sevi, jo vairāk dusmīgi aprunāju..tiesāju, mēru, sveru un griežu citu laimi. SavējO esmu pazaudējis līdz ar sevi..

Es neesmu slikts, es tikai nesaprotu, kā tikt..tur, atpakaļ. Pie tiem, kas smaida, kam viegli.

Jo lielāks tu esi sevī, jo mazāk apskaud tos, kam izdodas. Jo mazāk Tev gribas nopelt citu mēģinājumus, jo katrs nopēlums ir Tavs iekšeja sevis salīdzinājumā ar vērtējamo objektu.. Jo mazāks sevī, jo tālak no visiem, jo tālāki šķiet sava paša sasniegumi.

Jo lielāks Tu sevī, jo pieņemošāks, jo atvērtāks visam jaunajam, jo it visā Tu redzi iespējas – pie dzīvot!

Jo atvertāks, jo draudzīgāks Tu esi, jo patīkamāks komunikācijā. Tevī nav striktu “mana” un “Tava” patiesība. Ir tikai viedokļi, respektējami, tādi, kuros vienmēr var atrast kādu dzīves, notikuma vai situācijas risinājumu arī sev.

Būt sliktās domās par sevi – tà ir ārkārtīgi neizdevīga dzīves pozīcija. Dzīve vel tam var ņemt un noticēt un dot Tev tieši to, ko Tu iekšēji ražo: es neko neesmu pelnījis, nekas labs ar mani nenotiek, man neveicas utt. Tā domāt ir neveselīgi un tam visbiežāk nav nekāda reāla pata.

Jo vairāk izveseļojies no kompleksiem, blokiem, vecam ierūsejušām rētām, jo maigāks, smaržīgāks, garšīgāks, vieglāks un mīļāks kļūst cilvēks. Tu taču zini, ka raupjums ir aizsardzības vāks. Dažreiz tas labi noder, bet nepaliec tur, tumsā, zem bruņām.. Dzīve turpinās bez Tevis, mīļais. Bet kā tad mēs bez Tevis?!

Izveseļojies, draugs. Savās sāpēs mēs galīgi neēsam unikāli. Bet laimībā, gan!

OmShanti