fbpx

Es šodien aprunāju..

Pārdomas…

Es šodien aprunāju..Jā. Ierāvos kā virpulī un sarunas kā sniega bumba vēlās un vēlās. Trakoti interesanti taču…?
Nu, jūs zināt, kā tas ir.

Nē, tas jau nenozīmē, ka sliktu jārunā. Visu ko var iespēt… Tā ir spriedelēšana par cilvēka dzīvi. Atļaujoties izteikt savu spriedumu, vērtējumu, skatījumu.
It kā citu vērtību sistēmām būtu jāstāv ļoti tuvu manām vērtību sistēmām.

Bet! Katrs mēs šeit esam savas lietas mācīties, katra Dvēsele ir izvēlējusies tos pieturpunktus, caur kuriem sevi realizēt, augt, pilnveidoties. Un arī, ja mums no tā nav …ērti, tas ir šo cilvēku apzināts ceļš.

Iespējams, tās cildenās Dvēseles iet cauri smagākiem sava raksturiem pārbaudījumiem, kā citi.
Mēs redzam..tik maz no kopējās ainas, kuru pārvalda Visums.
Mūsu spriedelēšana atspoguļo tikai mūsu pašu aprobežotību, neprasmi pieņemt citus, nevēlēšanos redzēt tālak par paša izkoptā vērtībām.

Man netraucē, manu dzīvi tiešā veidā neskar, ar mani nekāda sakara, bet ..cik daudz var izdomāt un izrunāt par citiem cilvēkiem.
Bet pēc tam….tāda “atkritumu groza” sajūta. Un – godīgi! Par ko gan citu mēs pārvēršamies mirklī, kad dzgan nabadzīgi..klusiņām vai skaļi gudrojam, kā visam, manuprāt, vajadzētu būt.

Kādreiz, protams, tikai paspriedelējam. Pavisam nekaitīgi.
Kāds labums jau no tā tiek – mēs varam ko mācīties no citu “kļūdām”. It kā mēs apjaustu, kura ir kļūda un kurš notikums ir iespēja tikt cauri apziņu maldiem.

Bet, ziniet, ko es visvairāk sapratu… Tad, kad mēs “mazgājam citiem kauliņus”, tie ir mirkļi, kad mēs atdodam savu dzīvi, savu dārgo dzīves laiku prom..citiem vai tukšumā, tam nav nozīmes.
Ja katru mīļu brīdi Dievs mums paredzējis kaut ko piedzīvot, bet mēs to izmantojam citu dzīves “apskatiem”, mums nāksies Visuma labvēlību izlūgties, lai situācijas un tikšanās atkārto mūsu dzīves vēlreiz..lai varam savas mācībstundas apgūt.

Paši sevi apzogam.

Lai nokritizētu..vispirms galvā ir jāieslēdzas vērtētājam. Lai kaut ko novērtētu, ir jābūt kaut kādam citam lielam, pret kuru salīdzina vērtējamo lielumu. Sanāk, ka mēs paskatāmies sevī..es tāds neesmu un pielīdzinu, cik tieši otrs no manis atšķiras? Tas tad ir tas aprunāšanas vērtais “gabals”?

Pirms sāktu vērtēt, ir jāieslēdz lepnība, nosodījums. Bet vēl dziļāk aiz tā visa slēpjas bailes.

Jad cilvēkam nav interesanti savā dzīvē, viņš izvēlas skatīties “citu” kino..

Jā, mēs, sievietes, esam pļāpas. Mūsu uzdevums gan ir veidot mīlestības pilnu, saskanīgu, draudzīgu komunikāciju. Būt par lauku, kurā var radīt ko skaistu. Bet ko mēs bieži vien radam..?

Cik daudz šai dzīvē ir ko mācīties…

OmShanti

%d bloggers like this: