fbpx

Galvenais – neesi miris..

Galvenais – neesi miris.. Jo nāve iestājas daudz agrāk, kā apstājas sirds. Nāve iestājas tad, kad apstājas garīgā dzīve. Kad no Tavas sirds aiziet Mīlestība..

Mēs ejam steigšus pa zemi. Skatāmies caur aizputējušiem automobiļu stikliem. Ierasti spiežamies tramvajos. Pārtraukumā aprijam màjās pagatavotu sviestmaizi, ar acīm izskrienot cauri žurnāla nosaukumiem.
Mēs steidzamies..
Un bieži paši sevi iekšēji mierinam: “Tagad tāds laiks. Tagad tā dzīvo visi. Cits dzīves ritms, cita dinamika.” Ļoti daudz vajag varēt uzspēt, uzcelt. Sasniegt vajag. Tapēc vajag skriet, steigties. Mums neatliek laika..Mīlēt..

Klīstam pa savas dzīves tuksnesi. Tveram citātus, apmierinamies ar zināšanu, sajūtām, iespaidiem gabaliņiem.
Būvējam gigantastiski utopiskus plānus. Apberam sevi ar “pieaugušo rotaļlietām”.
Bet līdz galam neiegrimstam tajā, ko redzam.. Nezin kapēc, nekad. Jo nav laika. Kaut arī paši nezinām īsti, kapēc un kurš mūs dzen..

Cilvēkam šķiet, ka viņš daudz var sasniegt šajā dzīvē. Viņš cer uz SAVIEM spēkiem, SAVU prātu, SAVU intelektu..

Mēs esam iemīlējušies sevī! Un tieši šī patmīlība padara cilvēcīgo – tukšu un neaizsargātu.

Dzīve nav barības meklēšana, dzīšanās pakaļ nāvei, arī ne “cilvēka briesmīgo kļūdu izstāde”.

Dzīve ir centība pašizaugsmē, izprast Patiesību, Mīlestību.

Mīlestība un Labestība – divi labākie dzīves pedagogi.

Un ja vēl neesam spējīgi dzīvot tā, ka mūsu sirdīs ir karsti Mīlestības ugunskuri, tad lai tajā ir kaut neliela nenodziestoša vēlme mīlēt un būt mīlētam.

Kur atrast Mīlestību? Tirgū? Uz soliņa?

Jūtas sirdī dzimst pašas. Un mums ir ļoti jāsargās, lai nesaindētos ar augstprātības un iedomības baciļiem.

Cilvēcīgo attiecību dziļumos vienmērt būtu jādzīvo mīlestībai un labestības. Vēlmei saprast savu tuvāko, ieskatīties, sajust viņa Dvēseles skaistumu. Un mēs ne vienmēr tiekam galā ar šo uzdevumu.

Mums vienkāršāk un interesantāk ir nomazgāt krūzīti, šķīvī, katlu, pat akmeņus, kā attīrīt savu sirdi no naida, nosodījuma, dusmām…

Mēs bieži izpētām nopirktā produkta sastāvu, lai NETĪŠĀM nesaindētos un pēc minūtes tā apvainojam cilvēku, tā pazemojam, ka viņš aizies no mums dziļi sirdī ievainots.. Un cik daudz laika būs nepieciešams, lai to sadziedētu.

Vienīgais, ko nepieciešams iemācīties šajā dzīvē, ja tas ir aizmirsies – MĪLĒT!

Labi ir neaizmirst, ka dzīvojam pasaulē, kurā katastrofāli ātri pazaudē mīlestību, labestību, līdzjūtību, labvēlību.
Egoisms, patmīlība, lepnība – lūk, devīze..
Izklaide, labsajūta, bagātība – tie ir tie mērķi, kuru dēļ cilvēks aizmirst par sirdzapziņu, par mūžīgo Patiesību, par Mīlestību.

Galvenais – saglabāt sevī uzmanību un līdzjūtību vienam uz otru.

Galvenais ir – nebūt mirušam. Nāve iestājas, kad no sirds aiziet Mīlestība. Un, ja Tev šobrīd ir slikti, zini – TEVI MĪL.

ĻOTI STIPRI MĪL..

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: OmShanti