fbpx

Glābšana patiesībā ir velme panākt, lai otrs dzīvo tā, kā man ir ērti.

Ja cilvēks kādā lietā ir neticami veiksmīgs, vienmēr būs kāda joma vai sfēra, kurā viņam ne tik ļoti veiksies, kurā jāiziet sava mācībstunda. Un no tā nav jābaidās. Ikviens no mums vērtīgs ir ne tāpēc, ka nav neviena netikuma, bet gan savu labo īpašību dēļ.

Dažkārt mēs nespējam sadzīvot ar saviem netikumiem, bet vēl smagāk ir, ja sākam dzīvot veltot savu dzīvi citu “netikumi”, problēmu risināšanai, pavisam aizmirstot par pienākumu – dzīvot savu personīgo dzīvi.
Mums tikai šķiet, ka mēs palīdzam otram, risinot viņa problēmas. Metoties risināt cita dzīves, mēs esošās problēmas tikai pastiprinām.. Diemžēl.

Varbūt ir vērts aizdomāties, kas mūsu izpratnē vispār ir glābšana. Vai cilvēkam, kuram ir paģiras, ielejot no rīta “salāpīšanās” glāzīti, – vai tā ir glābšana? Protams, tā ir īslaicīga glābšana. Tikai, kā glābšana tā patiesībā ir? Ir svarīgi pajautāt sev, cik tālu es skatos uz to, ko redzu savā acu priekšā?
Es varu izglābt šīs trīcošās rokas šajā esošā brīdī, bet šādā veidā es nevaru izmainīt viņa domāšanu neķert pēc nākošās glāzītes, lai atkal pazaudētos citā realitātē.

Mēs varam aizdot naudu tam, kurš ir kārtējos parādos, bet viegli dabujis risinājumu – Tavu palīdzību, viņš pavisam drīz sataisīs citus parādus.
Ja cilvēks ir aizņemies ēdienam, lai izdzīvotu, var viņu saprast, jo pamatvajadzībām ir jābūt apmierinātām un šāda palīdzība ir svētīga. Kaut mums visiem atvērtos un atsauktos sirdis.
Taču parasti parādi tiek sataisīti apmierinot sava ego vajadzības, vēloties šikot, izrādīties vai dzīvot pāri savām iespējām.
Un, kā Tev šķiet, kam Tu palīdzi nosedzot šos otra cilvēka parādus? Tikai viņa ego..un tas neizmainīs nedz viņa apziņu, nedz iedos mācību nedarīt tā atkal. Vari sagatavot nākošo naudas summu nākošiem viņa parādiem.

Aizdodot naudu vai izglābjot no citas atkarības sekām, izglābot to, kas atkārtoti izdara jau iepriekš pieļautās kļūdas, tādejādi demonstrējot, ka nejūtas slikti tā rīkojoties, Tev ir jāuzņemas atbildība, ka Tu šādā veidā veicini otrā cilvēkā krist netikumā atkal un atkal. Tu to pat veicini.

Tev jāsaprot, ja glābjot otru, Tu centies patiesībā glābt sevi, savu sirdsmieru, savu sirdsapziņu, savu vainas sajūtu, savas bailes.

Kad mēs ar varu velkam alkoholiķi ārstēties, mēs paildzinām viņa agoniju. Mēs palīdzam viņam turpināt dzert, jo izglābjam no katras viņa krīzes. Mēs atdodam savu laiku un enerģiju, baidoties sev atzīties, ka patiesībā baidāmies pazaudēt.. to cilvēku, kuru jau sen esam pazaudējuši.

Kamēr otram ir ērti dzīvot ar savu atkarību, savā vājumā, kamēr viņam apkārt ir aktīva “glābšanas kampaņa”, kamēr viņš nesaskaras ar reālām savas rīcības sekām, kamēr viņš nesajutīs, kādu nelaimi sev un līdzcilvēkiem nodara, kamēr tāds cilvēks neizmainīs savu apziņu, domāšanu, viņš atkal un atkal meklēs savu atkarību. Vai tas būs alkohols vai azartspēles vai narkotikas vai naudas izšķiešana utt.
Un mēs atkal viņu uzskatīsim par “nepateicīgo cūku”, jo es taču viņam “palīdzu”!

Kā būtu, ja mēs sev pajautātu, kapēc es savas vērtības uzspiežu otram? Otram šobrīd ir pilnīgi citas vai nav vispār nekādas vērtības, viņš patiesībā dzīvo dziļā depresijā, apātijā un caur atkarībām bēg no šīs realitātes uz kuru Tu viņu mēģini atsaukt atpakaļ..
Bet Tu skaidri zini, ka vari piedāvāt viņam citu esošo realitāti, aicinot atgriezties?

Daudz svarīgāk ir palīdzēt otram aizklauvēties līdz viņa rīcības iemesliem, nedz “ārstēt” viņa padošanās sekas..

Parasti tiem, kurus pastāvīgi kāds glābj, jau ir pat iepaticies un pavisam ērti tā ir dzīvot, ka visi savu izmanību un enerģiju, resursus apkārtējie atdod viņam. Dažkārt līdzcilvēki to dara atsakoties no savas dzīves. Vai varbūt tie “glābēji” ir cilvēki, kuriem izdodas tā attaisnot savu nedzīvoto dzīvi, dzīvojot “glābjot” citus?

Cilvēkam savas problēmas jārisina PAŠAM. Viņš izaug atbilstoši tam, cik ātri izaugs viņa problēmu risināšanas instrumentu arsenāls. Un ja Tu visu laiku otru glābsi no viņa rīcības seku apzināšanās un izjušanas, tad Tev ir jāapzinās, ka Tu nevis palīdzi, bet paildzini otra agoniju un tagad tā ir arī Tava atbildība.

Zini, pat bībelē ir rakstīts: “Es atnācu pie savējiem”.
Jēzus neatnāca pavēstīt, ka gatavojas visus glābt. Viņš runāja un atsaucās tie, kam sirds bija atvērta. Bet cik daudz ir to, kas vēlas uzvilkt Dieva kostīmu un glābt tos, kas par savu glābšanu paši nav pat aizdomājušies..kam to simts gadus nevajag. Viņam nepatīk šī realitāte, nepietiek Gara spēka un iekšējā brieduma, lai pastāvīgi pieņemtu lēmumus, dzīvotu. Taču viņam nepārtraukti kāds uztaisa “lāča pakalpojumu” glābjot…

Glābšana patiesībā ir velme panākt, lai otrs dzīvo tā, kā man ir ērti, saprotami, patīkami, mierīgi. Un pavisam kas cits ir iedvesmošana, atbalstīšana, blakus būšana palīdzot otram iziet cauri grūtiem dzīves mirkļiem.

Tu vari savās rokās turēt ūdens glāzi vai Tu vari iemācīt otram aiziet pēc ūdens pašam..

Om Shanti

%d bloggers like this: