fbpx

GRIBU MĪLĒT. KAPĒC NESANĀK?

Gribu mīlestību. Satieku cilvēku, cenšos, bet mīlestība nesanāk. Kapēc?

Daudzi cilvēki gaida. Mīlestību. Tiem šķiet, viņš vai viņa atnāks un būs mīlestība. Tā vnk aizšķilsies pati no sevis un uzplauks!
Bet…hmmm…kas tad tas tāds ir, kas nav no mums pašiem atkarīgs..kas tā ir tāda par mīlestību, kurai vajag iemeslu, lai pamostos. Un kur tā mostas – pašā vai otrā?

Mīlestība – tas ir par tevi pašu, PAR TAVU VĒLMI, PRASMI JUST, – paust emocijas.

Mīlestība attiecībās ir prasmes paust savas emocijas. Vispār paust emocijas vai nodot savas sajūtas. Un prast pieņemt tās no otra.
Bet ļoti daudz cilvēku dzīvo čaulā, ierāvušies sevī un nodalījušies no visiem, kopējā lauka. Savas sajūtas tie apklusina dažādos veidos, bet emocijas..tās iemācījušies apspiest un kontrolet. Pat bīstas ko paust.

Bet lai cilvēks attiecībās spētu piedzīvot mīlestību, vajag galveno instrumentu – JUST.

Sajūtu pasaule ir jāņem un maigi jāpamodina. Jānotrauc putekli no ziemas miegā ieraktās lādes zem sniega ar uzrakstu – “manas sajūtas”.

Tā ir ārkārtīgi liela Dieva dāvana – spēja just. Jebko. Jo Tev pieder tikai tas, ko Tu jūti.. Apdomā, cik ļoti silda tevi lietas, kuru esamība liek justies vienaldzīgi..
Cik daudz miljonāram ir naudas, ja kārtējais miljons kontā neiedod gandarījuma sajutu, nekādas sajutas..?

Savas sajūtas ir jāapzinās, tās jāprot sevī atpazīt, ir jāatzīst tās vērtīguma un jārespektē, ieklausoties tajās. Un savas emocijas jāsākt paust brīvi.

Pretējā gadījumā nepārtraukti satiekas viena cilvēka noslēgtā sirds un otra tāda pati. Un abi grib mīlestību. Patiesībā – abi ļoti grib just, jo daba tā ir cilvēku iekārtojusi, ka no “iekšiņām” ar ms sarunājas paša Dvēselīte, tieši caur sajūtām tā runājas ar mums. Un Dvēsele grib dzīvot un piedzīvot.

Satiekas divas dvēseli, sirdi noslēguši cilvēki. Pirmā iemīlēšanās, protams, dod iespēju endorfīniem plūst pāri malām un šķiet, ka jūtas sit augstu vilni un ir! – Mīlestība.
Taču ar laiku endorfīni noplok un zemapziņā abi labi saprot, mīlestības ta nava. Kaut kas nav…viss vienmuļi, pelēcīgi, tā kaut kā tā parasti…pliekani un nekādi.

Cilvēks patika, it kā patīk veljoprojām, bet Sajūtas sirdī nemostas, tur nedzied putni un nelido taureņi un neatnāk ilgi gaidītais pavasars.

Attiecības kļūst mokpilnas, gribas, lai otrs spēj izraisīt prieku un vēdera trīsas, bet nekā nav. Ko darīt? Vai to var uzburt, kur un kā izlabot vai mainīt savu pozīciju šādās attiecībās, nav ne jausmas..Jo visi grib kaut ko sajust, just.

Tieši tā mēs iekļūstam līdzatkarīgās, “nepareizās” attiecībās, kurās abi cieš. Jo vadāmies pēc prāta priekšstatiem – patīk cilvēks, atbilst manam priekšstatam par to, kādam viņam vajadzētu būt un – padzīvosim kopā! Padzīvojam. Nepiedzīvojām sajutas un izlemjam – nē, nemīlu viņu.

Jo mīlestība – tā vienmēr ir par sajutu pasauli, ne prāta.

Nonākot strupceļā, neko skaistu nesajūtot, sāk krāties ….pretenzijas, aizvainojumus, dusmas, kuras ar laiku krājas no nepiepildītām ilgām un cerībām attiecībās….un nesaprotot, kas īsti notiek, kapēc tā notiek, neprotot sarunāties, cilvēki nostiprina sevī pārliecību: “MĪLESTĪBA IR CIEŠANAS”…un tāpēc es izvēlos sev ko tādu vairāk nenodarīt. Un sirds durtiņas ciet!
Uz vairākām atslēgām. Vientulība. Auksti. Dusmas uz pasauli. Vilšanās. Bailes.

Nākošā nostiprinātā pārliecība: “LABĀK DZĪVOŠU VIENA”. Uzbūvēšu sev komfortablu dzīvi un zināšu ar ko rēķināties. Dzīvošu sev drošā pasaulē, nevis riskēšu ar to, ka mani atkal var kāds sasāpināt.

Zini, ka mums pilnīgi katram ir sava sāpju istaba. Vai kambarītis. Tur dzīvo vissāpīgākās sāpītes, nobrāztie celīši, sasistie puni, salauztās sirsniņas..
Tā istaba parasti iekārtota pagrabā..vistālāk no sevis un citu acīm.

Un tajā neviens nedrīkst ieiet, arī pats. BET..lai izdziedinātu savas rētas, tieši šī Tava istaba ir jāpadara par viscaurstaigājamako, atvērtāko un gaišāko.

Jo tāpat taču viss, ko mēs rūpīgi slēpjam un par ko baidāmies..ir skaidri redzams no malas citiem. To cilvēks neapzināti izpauž caur ķermeņa kustībām, mīmiku, žestikulāciju, ģērbšanās stilu, manierēm utt. Caur ierautiem pleciem, uzrautu kūkumu, biklu acu skatienu, nevēlēšanos komunicet vai neveiklu komunikāciju un neprasmi komunicet aiz aizvērtības.

Visu var redzet tāpat un tas izskatās tā kaut kā nedabīgi..Jo, acīmredzot, dabīgi ir būt atvērtam, mīlošam, uzticēties pasaulei.

Tapēc vislabākais dziedināšanas veids ir – ielaist sāpju istabā gaismu!

Ja! Cik briesmīgi tas izklausās, vai ne?
Atrod, atver tās durvis un iztīri savu sāpju kambari! Tev to nevajaga vairāk! Tu gribi mīlēt! Tu gribi pa īstam..

Kā!? Sāc par to runāt. Izstāsti kādam tuvam cilvēkam un visupirms sev, kā Tu jūties, ko Tu pārdzīvo un glabā gadiem savā sirdī..kas to nospiež, no kà Tu baidies, kāds Tu patiesībā jūties – neveikls, neglīts, nepietiekami gudrs, nesmuks, stulbs, nabadzīgs..
Kad tas notika? Kad vecāki izšķīrās..Tu sajuties nevajadzīgs, nemilets, pamests..slikts?
Kad skolā apsmēja..Tu sajuties, ka esi viens un neviens par tevi nepastāvēs?
Kādas greizās pārliecības ir ieperinājušās tavā prātā un aizvērušas sirdi ciet..

Slēpjot daļu sevis – tas “apēst” Tavu enerģiju, dzīvesprieku, vitalitāti, bet..tas, kas ir izgaismots, tam vairāk nav varas pār tevi.

Tas vienkārši ir darbiņš, kuru vajag izdarit.

Es iemācījos NEmīlēt sevi, neuzticēties sev un savām sajutām un izlēmu, ka viss jaunais priekš manis, mīlestība, draudzība, jaunas iespējas, sapņi, – tas ir ļoti bīstami un var but sāpīgi..Bet tas bija, mīļais, BĒRNĪBĀ.

Bērnībā šī čaula Tev bija ļoti vajadzīga. Tā palīdzēja izdzīvot nejūtot. Bet tagad Tu esi pieaugusi un vari sevi pasargāt.

Vecās programmas ir pārstājušas tevi sargāt, tagad tās tikai atņem enerģiju. Un neviens jau patiesībā arī neuzbrūk. Nu, pavēro, katrs dzīvo savu unikālo dzīvi.

Tāpat kā tauriņš vienā brīdī savu čaulu pārrauj, arī Tev nākas to izdarīt šajā dzīvē. Čaula nav taurentiņš. Tā ir substance, kura tevi sargāja..no savu sajūtu paušanas, no dzīvošanas. Tauriņš ir tur iekšā. Tas esi Tu.

Nepārliecinātība un bailes – tās ir tikai izpausmes. Lai tās novāktu, ir jāatgūst savs kodols – prasme mīlēt sevi, cienīt un atzīt savas velmes un vajadzības, tā ir prasme but muļkigai nejūtoties neērti par sevi, atļauties nezināt, tā ir pozitīva un rotaļīgā attieksme pret dzīvi. Tā ir NEATKARĪBAS iegūšana no savas čaulas.

Var uzskatīt, ka dzidināsanās ir notikusi tad, kad Tu spēj brīvi komunicet pats ar sevi un citiem par savām bailēm, fobijām un sāpīgām sajūtam, kuras nespēj dažreiz pat aprakstīt vārdos. Tā ir brīvība pašam no sevis.

Un tikai tad Tu MĪLĒSI, kad sāksi just.
Un Tev izdosies! Jo man arī izdevās..

Ja neizdodas, man nav žēl padalīties kā gāju maziem solīšiem pati šo ceļu.

MĪLESTĪBA VIENMĒR IR PAR PRASMI PAUST SAJŪTAS, EMOCIJAS. Tikai atvērties..

OmShanti