fbpx

Iekšējā kritika un sevis graušana.

Iekšējā kritika un sevis graušana

Daudz cilvēki asociē sevi ar kritizējošo balsi savā galvā pats savā virzienā. Patstāvīgas dusmas un naids uz sevi, neapmierinātība, pašapvainošana, personīgā neveikluma pārdzīvošana, savu kompleksu nicināšana, neiederēšanās sajūta, sava nevērtīguma un neprofesionalitātes sajūtas pārdzīvošana, – tā ir tikai daļa no agresīvās pašiznīcināšanas programmas aktivizēšanas.

Cilvēks var tik ļoti asociēt sevi ar iekšējo kritiķi, ka nespēja sajust un ieraudzīt, kādas sāpes pats sev patstāvīgi nodara. Kādā izmisumā sevi ieded un neapzināti nogriež sev spārnus skaistam dzīves lidojumam.

Dzīvojot pašnododījumā un kritikā cilvēks atdala sevī veselu un svarīgu daļu, kā svešinieku pār kuru viņam nav varas un teikšana.

Kamēr cilvēks neieraudzīs, neapzināsies, neatzīs kritizējošo daļu un nepieņems lēmumu – es rēķinos ar šo savu daļu un vēlos to dziedināt, viņš dzīvos pievelkot pie sevis kreņķus, problèmas, sāpīgas situācijas, pārdzīvojumus. Jo pats tādu enerģiju un informāciju par sevi translē. Kas iekšpusē – tas ārpusē.

Ja Tu tici, zini un domā, ka esi ļoti slikts cilvēks, pasaules uzdevums ir to Tev apliecināt visdažādākos veidos.
Ja Tu domā un zini, ka esi par visu vainīgs un atbildīgs, pasaulei pietiks izdomas, kā atvest pie Tevis cilvēkus, kuri pārliks atbildību uz Tevi, kuri vainos Tevi, pārmetīs un kauninās. Arī atbildību par savu dzīvi tie veikli pārliks uz to, kuram ir tendence būt atbildīgam/vainīgam par citiem.
“Sliktam” cilvēkam atradīsies tie, kas rādīs ar pirkstu un apstiprinās, cik ļoti slikts viņš ir. Un dažkārt liksies – viņš taču ir tik labs cilvēks..
Dievs jau nestrīdas – kā gribi, tā jūties, tikai vēro vai pašam patīk pasaules atspoguļojums.

Ir ļoti svarīgi cilvēkam sadzirdēt savu iekšējo kritizējošo balsi, sadzirdēt savas noraidītās iekšējās daļas, sajust tās sāpi – samīļot sevi.
Protams, ka Tu vari sadzirdēt bērnībā savas mātes kritizējošo balsi, kas dzīvo ar Tevi un skan galvā. Bet tagad, kad esi izaudzis, par to, kas notiek dzīvē atbildība ir jāuzņemas pašam. Šo balsi var nogriezt klusāk vai izslēgt pavisam.
Kam Tev kritika, ja tā dzen tikai izmisumā, kaunina kā mazu bērnu, liedz uzdrīkstēties, izplest spārnus, mēģināt, noticēt sev, sasaldē un aizver..attiecībām, iespējām, veiksmēm, hobijiem utt.

Līdzijušana sev – tā ir viena no svarīgākām izdziedināšanās procesa daļām.

Kad cilvēks spēj pateikt sev ar mīļumu un sapratni: “Jā, Tev šodien bija smaga diena, lieli notikumi, pārdzīvojumi, bet tu tiki galā tā, kā šobrīd spēj..” un sajust līdzijušanu un atbalstu sev, nevis ierasto: “Tu atkal izgāzies, neveiksminiek!” vai: “ko Tu, muļķe, izdarīji! Kas Tu tagad esi pēc šī visa?!”.

Kāda ir atšķirība? Pirmajā gadījumā Tu atļauj sev kļūdīties, pieņem sevi jebkādu, turpini būt atvērts pasaulei, esi gatavs nākošai interesantai dienai, spēj piedot sev un tas nozīmē – arī citiem viņu izgāšanos vai neveiklības.
Otrajā gadījumā – tu sevi esi sodījis, emocionāli sasalis, aizvēries, pašnosodījuma nasta aizver sirdi, kauna un vainas sajūtas neļauj atvērties cilvēkiem, nepiedošana sev neļauj piedot arī citiem. Perfekcionālisms uz sevi un citiem liek būt nevainojamam, bet tas nav iespējams.

Kad cilvēks spēj sev pateikt: “jā, man šoreiz nesanāca kā plānoju, bet es zinu, ka Visums dos man vēl citas iespējas un es mēģināšu nākošo reizi reaģet vai rīkoties citādāk”, viņš dzīvo viegli.

Ir jāiemācās kļūt iejūtīgiem uz sevi, atbalstošiem, mīļiem, saprotošiem un jāmācās neizdošanos netvert kā 100% neatgriezenisku izgāšanos. Ir jāiemācās kļūt pret sevi kā iejutīgiem vecākiem.

Ir jāiemācās nesteidzīgi ieklausīties sevī, savā iekšējā balsī, kura tik ierasti tikai aizvērta un aizstāta visu apzināto mūžu ar kritizējošo balsi. Sadzirdēt balsi, kas ir sirdsbalss, intuīcija, kura nāk no zemapziņas dzīlēm un izjūt vismaigāko beznosacījuma mīlestību uz sevi pašu.

Bez līdzijušanas un atbalsta sev – personīgo sāpju atzīšanu kā normālu realciju uz to, kas notiek mūsu iekšējā un ārējā dzīvē, nav iespējams būt patiesam, dzīvam, īstam un spēcīgam. Savas bailes, sāpes, neziņu ir jāiemācās pieņemt un akceptēt, nevis sevi par to rāt, nomelnot, kaunināt.

Neatzīstot savu ēnas daļu, mēs netiksim uz priekšu tikai ar savu saules pusi. Futbolā ir svarīgi uztrennēt abas kājas..

Iemācīties sevi mīlēt nozīmē – iemācīties atzīt savu to daļu, no kuras kautrējamies, kaunamies, baidamies, jūtamies neveikli, baidamies to rādīt vai netīšām kādam atklāt.. samīļot sevī visu esošo. Mēs esam kā saule, tā mēness..kā paisums, tā bēgums..kā kā ziedoša pļava, tā melns arums. Mēs esam nakts un diena un tieši tamdēļ tik gaudīgi.

Zini, Tavs spēks slēpjas tieši ēnas pusē.

Ignorējot savas tulznas un lūzumus, mēs tālu neaiziesim.
Mīļums un iejūtība uz sevi atgriež cilvēku resursa stāvoklī, atļauj atvērties, uzziedēt un atgriež sev tiesības DZĪVOT tādam, kāds es esmu.

Om Shanti