fbpx

IGNORĒŠANA ATTIECĪBĀS

Var likties, ka tuva cilvēka ignorēšana nav nemaz tik slikti. Tu taču nekliedz, neapsaukā un nesit otru. Tikai nerunā, nepievērs uzmanību, negribi komunicēt. Bet vai tiešām to ir tik viegli pārdzīvot? Psiholoģe Irina Svešņikova jau vairākus gadus ir iegrimusi pieķeršanās teoriju pētīšanā. Šīs teorijas pamati atklāj un izskaidro neizskaidrojamo tajā, kā izturamies.

Katram no mums, neatkarīgi no vecuma, ir nepieciešamība pieķerties. Tas nozīmē būt kontaktā, tuvumā ar nozīmīgiem cilvēkiem. Bērniem šie cilvēki ir vecāki, pieaugušajiem – visbiežāk partneri, ar ko dzīvojam. Ja mūs ignorē, atsvešinās, tad iekšēji var rasties sajūta, ka zūd pieķeršanās.

Par ignorēšanu

Izrādās, ka pārdzīvojumi par ignorēšanu var būt postošāki, nekā dusmu izvirdumi uz partneri. Jo kad mēs kliedzam, ir vismaz kaut kāds kontakts, bet ignorēšanā nav nemaz. It kā tevis nebūtu, un tavi pārdzīvojumi ir tukši un bezjēdzīgi.

Briesmīgi izskatās, kad pavisam mazu bērnu atstāj raudāt vienu istabā, ignorējot viņa pamatvajadzības pēc vēlmes būt tuvumā. Bet arī pieaugušie var stipri pārdzīvot atsvešinātību, kā nevēlēšanos iziet uz kontaktu.

Īpaši, ja ir bijusi traumatiska bērnības pieredze un bērnu bieži atraidīja. Atbildes reakcijā pamostas vēl lielāka vēlme tuvumam, tiekšanās pēc kontakta, tajā pašā laikā ceļas stipra trauksmes sajūta, var būt pat panika, un ar to kopā dusmas uz partneri. Tas viss tāpēc, ka pamatvajadzība – būt kopā – netiek apmierināta.

Ko darīt? Vai var nesāpīgi pārdzīvot šo stāvokli, vai ir iespējams pieaugušam cilvēkam nepārdzīvot? Un kā saprast, pieņemt savu partneri, kas ignorē?

Kāpēc partneris tā rīkojas?

Ne vienmēr tā ir viņa apzināta pozīcija. Jābūt ļoti cietsirdīgam cilvēkam, lai to darītu apzināti. Kādi var būt iemesli neapzinātai ignorēšanai.

1. Šī stratēģija – apklust un ignorēt – nāk no bērnības. Iet bērns pie mammas, lai padalītos ar saviem pārdzīvojumiem, bet viņa jūtas tiek ignorētas vai mazināta to nozīmība. Lūk, nostiprinās stratēģija noklusēt un aiziet no kontakta. Izaug cilvēks, kas atsvešinās no kontaktiem ar saviem tuvākajiem.

2. Kad cilvēks ignorē otru, ļoti bieži tā pamatā ir bēgšana no spēcīgiem pārdzīvojumiem. Un lai ar tiem nesatiktos, labāk izvairīties.

Tā var būt izvairīšanās no spēcīgas vainas apziņas, ka ir kaut kāds ne tāds, nevarēja būt labs partneris, bet pārdzīvot ir grūti. Vai vainas apiņa, kad cilvēks saprot, ka viņš ir vainīgs, bet atzīt un izdzīvot šo sajūtu nevar – tā ir ļoti spēcīga. Tās var būt bailes, ka no viņa novērsīsies, tāpēc labāk pirmajam iziet uz kontaktu. Cilvēks ar šādu aiziešanu var norobežoties no pārdzīvojumiem par savām sāpēm vai aizvainojumu.

Tās patiesi ir ļoti spēcīgas jūtas, un tās var izpausties kontaktā ar tuvajiem. Bet, kad ignorē, it kā viss ir kārtībā, nekas īpaši netraucē. Jo spēcīgāka ir bēgšana no savām jūtām, jo grūtāk ir iziet uz kontaktu.

3. Ignorēšana var būt tikai pauze pašam cilvēkam, lai orientētos un saprastu, kas tagad ar viņu notiek. Viņam rodas neizpratne tajā, ko tagad darīt. Tas var būt nervu sistēmas nianses, kad cilvēks nevar ātri verbalizēt notiekošo, un atvēl sev laiku.

4. Protams, tas var būt ieradums un turklāt iemācīts ieradums “piespiest” citus cilvēkus rīkoties tā, kā viņam gribas. “Ja es neatnākšu, neatbildēšu, tad tu rīkosies pareizi – tā, kā man vajag.” Šī stratēģija ir līdzīga manipulācijai. Vissliktāk attiecībām ir tad, kad to dara speciāli – es tagad apvainošos, neko neteikšu, viņš pats pie manis atlīdīs. Bet pārsteidzošākais ir tas, ka šī stratēģija arī nāk no bērnības: noteiktā dzīves brīdī tā palīdzēja saņemt gaidīto kontaktu. Bet pieaugušā vecumā tā var vairs nebūt iederīga.

Ja sāk mēģināt noskaidrot ignorēšanas dabu, tad tur vienmēr kaut kas slēpjas. Cilvēks, kas ignorē, var neredzēt savā uzvedībā kaut ko postošu divu cilvēku attiecībām. Viņš vienkārši ir tā pieradis. Izmainīt ierasto uzvedību – tas nozīmē iet pretī savām patiesajām jūtām un uzvedības stratēģijai.

Var teikt, ka tam, kurš ignorē, ir savs stāsts, savas problēmas un bēdas. Viņam ar tām ir jātiek galā.

Ko darīt cilvēkam, kuru ignorē?

Paskaidrot otram: “tu to dari, jo tev ir slikti. Mums jāparunā par to,” ir nevēlami. Var vēl vairāk atsvešināsiet no sevis cilvēku.

Kā rīkoties?

1. Vajag saprast: tā bijis vienmēr jūsu attiecībās vai tas ir parādījies nesen.

Ja tas ir nesen, jāatceras, kas tam bija iepriekš. Iespējams, kāda situācija, neizrunāts aizvainojums. Var uzmanīgi patiekt savus novērojumus: “Esmu novērojusi, ka pēdējā laikā mēs maz sarunājamies, it kā tu izvairies no komunikācijas ar mani. Varbūt ir kaut kas, kas tevi uztrauc?”

Ja cilvēks pastāstīs, tad superīgi – ir iespēja izrunāt jūsu jūtas. Ja viņš negrib atbildēt – tādas ir tiesības. Tieši tāpat, kā Jums ir tiesības pateikt, ka Jums ir bēdīgi un sāpīgi, ka nevarat par to parunāt.

Ja šāda uzvedības stratēģija ir sen, tad Jums ir jāizlemj – vai pieņemat šādu partnera īpatnību, ja nē, tad tas ir jāizrunā, kādas pārmaiņas vēlaties.

2. Ja Jūs vēlaties izmaiņas, tad ir svarīgi to paust bez pretenzijām, kritikas vai pamācības. Vajadzētu piedāvāt kopīgi meklēt variantus, lai ignorēšanas būtu mazāk. Ja jums abiem attiecības ir svarīgas, tad savu stratēģiju ir jāmaina abiem.

Dažkārt klienetes lūdz, lai terapijā viņu partnerus “atveru”. Vēlams viena seansa laikā. Bet es nevaru ar burvju nūjiņu pavēlēt cilvēkam runāt, ir nepieciešams to darīt pamazām. Klientes uzdevums ir mainīt arī savu stratēģiju un necensties izmainīt savu vīru.

3. Lai arī cik gadu Jums nebūtu, bet, ja ieslēdzas bērnības aizsargmehānismi, nav tik būtiski tos sagraut; ir nepieciešams meklēt jaunas, pieaugušiem cilvēkiem piemērotas stratēģijas. Un tas, kā zināms, var būt iespējams, veidojot uzticamu dialogu. Bet, ja sen neesat droši sarunājušies, tad arī ātra rezultāta nebūs.

4. Ir svarīgi saprast savu reakciju uz šādu ignorēšanu. Ko Jūs sākat darīt – dusmoties vai vēl vairāk spiest uz partneri, piesaucot viņu atvērties, vai arī sākat ignorēt.

Katru reizi, kad ieraugāt ignorēšanu attiecībās, pajautājiet sev un partnerim, ko Jūs tagad izvēlaties – klusēt un aizgriezties vienam no otra, drīzāk parādot bērniem ierastu uzvedību, vai iet uz savstarpēju dialogu un kā pieaugušiem cilvēkiem noskaidrot, kas starp jums notiek.

Kādam palīdz personīgais partnera piemērs, kāds dalās ar savām jūtām ar citu un saka, ka viņam uzticas un ir gatavs komunicēt. Kādam vajag speciālistu palīdzība, lai izmainītu ierastos, nederīgos ieradumus. Kādam vajag saprast un atdzīt, ka Jūs vairs nespējat būt šādās attiecībās, kur visu laiku ir jācīnās par uzmanību no cilvēka, kurš Jūs ignorē.

Vienmēr ir izvēles iespējas. Un tikai no Jums ir atkarīgs, kādai izvēlei esat jābūt tagad.

Kopēts: INTELIGENCE.LV