Izveidot sevi no jauna

by | Nov 16, 2021 | Es un sajūtu pasaule, Pārdomu blogs

Ir tādas sievietes, kurām ir dzīvē ļoti paveicies. Viņas šķiet pašu debesu noskūpstītas – piedzimst brīnumskaistas, viss viņām padodas viegli, ir smaidīgas un jaukas. Viss viņā piesaista apkārtējo uzmanību, – seja, figūra, ķermeņa kustības, raksturs. Tēvi viņas bērnībā nēsājuši uz rokās, dēvējuši par “savām princesītēm”. Bet mammas bijušas sievišķības paraugs, – ietērptas skaistos, smalkos tērpos, ar mīļu smaidu sejā demonstrējušas mīlestību uz sevi un dzīvi.

Un ir tādas sievietes, kurām šķiet nav tik ļoti paveicies. Kurām viss liekas tik sarežģīti šai pasaulē..sarežģīts skaistums, sarežģīta situācija ģimenē, sarežģīti ar attiecībām.
Vecāki iedvesuši, ka skaistums, – tas sievietei nemaz nav svarīgi. Pats varīgākais ir – esi gudra!
Savu māti atceras ar pelēku, nogurušu seju, dzīvojam dzīvi kā smagu nastu. Mugurā tai allaž bijusi viena visnovalkātākā kleita.
Māte nedzīvoja, viņa izdzīvoja, par savu sievišķību aizmirstot. Tam neatlika ne līdzekļi, ne spēka, ne iedvesma, ne ticība sev kā sievietei.
Tēvs neteica komplimentus ne mātei, ne meitai. Tēvs bija raupjš, neuzmanīgs, egoistisks vai vienkārši noguris zem tās dzīves sloga, kādu pats sev uzbūvēja. Viņš sievietē neredzēja neko nedz smalku, nedz maigu, nedz trauslu vai sargājamu..

Pirmo randiņu vietā šī meitene pelnīja savu pirmo iztiku. Tā viņa izauga – aizvērta, kompleksaina, ar zemu pašvērtību..izauga bez koķetām zīda kleitiņām uz smalkām lencītēm un ticību tam, ka ir ļoti skaista..ka ir trausls un ļoti īpašs zieds.
Patiesībā viņu reti kāds uzrunāja un aicināja satikties. Neviens jau nenojauta, ka alkst viņas aizvērtā sirds un nodurtās acis.

Dzīve savā “čaulā” šai meitenei iemācīja patstāvību. Un arī neticību..un arī vientulību..un dzīvošanu klusās skumjās par to, ka nevienam nav vajadzīga..ka neviens negrib atnākt, apskaut, paņemt klēpī vai piespiest sev cieši klāt, lai pasargātu, iedotu drošības sajūtu. Neviens nav iedevis šo ļoti svarīgo sievietei sajūtu – tu esi īpaša, skaista, svarīga, dārga.
Bet sieviete ir tā uzbūvēta, ka viņa nespēj dzīvot neesot vajadzīga. Sievietei ir svarīgi būt drošībā..

Viņa iemācījās nejust. Nejust sevi, nejust citus. Bet iemācījās kalpot..un izdzīvot.
Tā rodas šādas sievietes, kuras neviens bērnībā nepaņēma uz rokām. Ļoti stipras, bet tikai vīrišķīgi stipras, ne sievišķīgi.

Un tas ir ārkārtīgs darbs ar sevi – izaudzēt sevī pavisam jaunu sievieti: vieglu, mainīgu, maigu un plūstošu. Tādu, kura prot atslābt, ļauties, būt mīļa un maiga.
Iemācīties cienīt ne tikai savu prātu, bet arī ķermeni.
Iemācīties patikt sev spogulī skatoties.
Iemācīties smaidīt vienkārši ejot pa ielu.
Iemācīties klausīties savu mīļāko mūziku un smieties par vīrieša jokiem.

Nomainīt visus savas iepriekšējās dzīves uzspiestos ieradumus. Un neskatoties ne uz kādiem sociāli pieņemtajiem standartiem – atļaut sev būt skaistai.

(с) Тамрико Шоли
Tulkoja: Kristīne Om Shanti