fbpx

Kā apturēt savu iekšējo dialogu

Iekšējā dialoga apturēšanas metode, kuru Frenks Kislouvs piedāvā savā grāmatā “Kurš neko nemeklē, atrod visu”, ir ļoti vienkārša, bet tajā pašā laikā ļoti rezultatīva. Katru dienu atvēliet tai pavisam nedaudz laika, un, saskaņā ar autora vārdiem, tā var būtiski izmainīt jūsu dzīvi.

Kā apturēt domāšanu?

Apsēdies ērtā pozā un aizver acis. Vienkārši seko savām domām, lai kur arī tās tevi nevestu. Nekur tās nenovirzi un nekā tās nevērtē. Vienkārši vēro, kā tās nāk un iet. Un, pavērojis domas piecas vai desmit sekundes, uzdod sev jautājumu: “Un no kurienes atnāks mana nākamā doma?” Un tad uzmanīgi vēro, kas notiks. Vienkārši gaidi un vēro.

Kas notika? Vai bija neliela pauze domāšanā, kamēr gaidījāt nākamo domu? Vai jūs pamanījāt šo nelielo laika posmu starp jautājumu un nākamo domu?

Labi, pārlasi instrukciju vēlreiz un atkārto šo vingrinājumu. Es pagaidīšu…

Nu, kā?

Vai pamanīji nelielo atstarpi – pauzi starp domām? Ja būtu bijis uzmanīgs, tad būtu pamanījis, ka pēc jautājuma “No kurienes nāks mana nākamā doma?”, tavs prāts vienkārši gaidīja turpmākos notikumus. Acumirklīgā pauze domāšanā radās tamdēļ, ka prāts centās saprast, par ko tam domāt tālāk. Ekharts Tolle šo stāvokli salīdzina ar situāciju, kad kaķis uzmana peles alu. Tu biji modrs un gaidīji, bet šajā laika posmā tev nebija nevienas domas.

Lūdzu, izpildi šo vingrinājumu vēl dažas reizes, pievēršot uzmanību šai atstarpei, šim brīdim starp domām. Tas noteikti ir, kaut arī pārejošs un knapi pamanāms. Kad iemācīsies stabili apzināties šo plaisu starp domām, tā kļūs aizvien platāka, dziļāka un ilgāka.

Tu šādu pauzi esi piedzīvojis vairākas reizes, bet, visdrīzāk, tai nepievērsi īpašu uzmanību. Kad tavs prāts atrodas stāvoklī “es”, tas netiecas uz klusumu. Zināmā mērā tas uzskata klusumu par nepraktisku. Prāts necieš tukšumu. Labākajā gadījumā tavs prāts šo pauzi domāšanā uztver kā kaitinošu kļūmi, plaisu, kuru vajag aizpildīt.

Vairākumam no mums ir pazīstama šī neveiklā situācija, kad nespējam atcerēties, ko gribējām teikt. Vārds ir tepat uz mēles, bet, lai kā arī tu necenstos, nevari to atcerēties. Un kad tad mums izdodas atcerēties, ko īsti gribējām teikt? – kad pārstājam drudžaini rakņāties savās domās un ļaujam tām nogulsnēties.Tiklīdz pārtraucam savus centienus un nomierināmies vai arī pārslēdzam domas uz kaut ko citu, vārds pats izlido mums no mutes kā lode no stobra. Nebūt ne tik aktīvais prāts mums atrada apmaldījušos vārdu. Tas atnāca no mūsu klusējošā Patiesā Es.

Lūk, ko es ar to vēlos pateikt. Ja kāds pajautās, kā tevi sauc, atbilde būs zibenīga. Pārliecināta un automātiska. Bet, ja kāds pajautās, ko ēdi brokastīs, rodas neliela aizture: tavs prāts meklē atbildi. Jo sarežģītāks jautājums, jo ilgāk prāts meklēs atbildi. Un tas nozīmē to, ka prāts gaida, kad no šī klusuma iznāks atbilde. Redzi, prāts nerada atbildes. Tas neko nerada. Tas tikai atspoguļo to, ko ir radījis Patiesais Es. Prātam jānorij šī visai rūgtā patiesības kapsula, jo tam ļoti patīk ilūzijas par savu konstruktīvo spēku.

Mūsu prāts vienmēr steidzas piesavināties atbildi; jebkura pauze tam šķiet tukša laika izšķērdēšana un liek tam būt nepacietīgam. Pastāvīga prāta aktivitāte ir kā dūmu aizsegs. Tas ir mēģinājums noslēpt to faktu, ka radīšana nāk no nekustīguma, nevis no darbības. Prāts cenšas notvert atbildi un to izmantot savas varas nostiprināšanai. Un neuzmanīgs prāts ir izšķērdējošs un kaitīgs.

Kad tu sev uzdod jautājumu “No kurienes nāks mana nākamā doma?” – prāts ir spiests apstāties un būt uzmanīgs. Prātam ir iedzimta tieksme pakampt pirmo patrāpījušos domu un joņot ar to tālāk. Bet, ja tu pretojies šai prāta tieksmei “būt produktīvam” un cieši vēro, no kurienes patiesībā nāks tava nākamā doma, balvā saņemsi skatu uz savu Patieso Es, – spēkus dāvājošo pauzi.

Tu tikko atradi atbildi uz jautājumu “Ko tu vēlies?”

Tā ir atbilde uz mūsu sākotnējo jautājumu: “Kāda ir mana visdziļākā vēlēšanās?” Visu citu mūsu prāta vēlmju un sapņu avots ir dziļākā tieksme iepazīt Sevi – iepazīt savu Patieso Es.

Tagad, kad esi uzzinājis, no kurienes rodas domas, es tev iesaku regulāri veikt šo vienkāršo vingrinājumu pa minūtei stundā. Katru stundu vienu minūti velti domāšanas apturēšanai.

Ja tev nesanāk tik bieži, tad vari pildīt vingrinājumu retāk, bet tad uz ilgāku laiku – uz piecām, desmit vai pat divdesmit minūtēm. Tomēr biežāki un īsāki sava Patiesā Es apciemojumi mūsu mērķu sasniegšanai der labāk.

Ja apziņas virspusē uzpeld citas domas, nevajag ar tām cīnīties. Tas notiek vienmēr, jo domāt ir prāta dabā. Vienkārši atkal un atkal pilnīgi apzināti uzdod to pašu jautājumu,uzdod tik ilgi, līdz nebeigsies treniņa laiks.

Esi uzstājīgs, un tev nekad nebūs žēl iztērētā laika. Iesākumā, vizdrīzāk, tev vingrinājuma laikā nāksies aizvērt acis, bet diezgan ātri tu iemācīsies visu to pašu veikt acīm vaļā. Pēc tam tu varēsi šo praktizēt, vadot automašīnu, sarunājoties ar kaimiņu vai pašā saspringtas darba dienas karstumā. Un pavisam drīz tu sapratīsi, cik lielā mērā šī pieredze ir mainījusi tavu dzīvi.

Viss, kas tev jādara – regulāri jāvēro šī atstarp savām domām; viss pārējais nāks pats no sevis: nepiespiestība, radošums, enerģija, draudzīga attieksme. Jau pēc pāris dienām kļūsi daudz bezrūpīgāks. Vēl pēc dažām dienām šis vingrinājums tev padosies viegli un bez jebkādas piepūles. Kad tas notiks, ir svarīgi arī turpmāk ievērot šo grafiku – pa minūtei stundā, kā arī gaidīt tos mirkļus, kad tavs Patiesais Es tev atklāsies spontāni kā svētīga dāvana. Pēc kāda laika tev radīsies impulss – stāvoklis, kad bezrūpība sāks pati no sevis pie tevis atgriezties, ja gadījumā to būsi zaudējis. Viss, kas tev pēc tam būs jādara – atgāzties sēdeklī un baudīt šo braucienu.

Tātad, īsumā – kad mēs aizmirstam par savu Patieso Es, mēs aizmirstam, ka domas rada mūsu Es. Ja tā notiek, mēs sevi identificējam ar domām un jūtām. Sakot “esmu dusmīgs”, mēs sevi saistām ar savām dusmām. Un tad mēs pieķeramies it visam, kas saistīts ar dusmām: aizvainojumam, vilšanās, vēlmei atriebties, u.tt. Un no šejienes līdz sīvai cīņai ar savām domām un jūtām ir tikai viens solis. Šajā sacīkstē mēs uzvarēt nevaram. Problēma izriet no tā, ka mēs sevi identificējam ar savu prātu, un tas var novest pie lielām nepatikšanām.

Prāts ir tava Patiesā Es produkts, nevis otrādi.

Tavs Patiesais Es ir saprātīgs. Prāts ir tikai instruments, kuru tu izmanto ikdienas vajadzību veikšanai. Ja Patiesais Es nepieskata prātu, tas strādā autopilotā. Rodas iespaids, ka tas zina, ko dara. Bet tā ir ilūzija.

Autors: Frenks Kinslouvs “Kurš neko nemeklē, atrod visu”;

No krievu valodas tulkoja Anna Ikerta.

Kopēts: Gara Vasara