fbpx

KĀ DZIMST VIENTULĪBA

Ir tādi bērni, kuri pāragri pieaug..
Pieauguši tapēc, ka nebija bērnībā blakus tiem uzticīgs plecs, vecāki uz kuriem varēja paļauties.

Te piedzĒriks, te skaidrā, neparedzams tētis..
Mamma, kura atstājusi 5 gadu vecumā sēdēt ar jaundzimušo brālīti, nosodot, meitu, ja netikusi galā ar “mammas” pienākumiem”..

Infantīla mamma, kura nav spējīga pieņemt lēmumus, vienmērt apvainojusies, pārlikusi atbildību uz bērnu par saviem emocionāliem stāvokļiem..

Mūžīgie strīdi, konflikti vecāku starpā.

Nav svarīgi, kādi tieši bijuši vecāki. Svarīgi, ka tie bija neparedzami un blakus tiem nebija DROŠI. Bet kad nav droši, ir ļoti daudz trauksmes, izmisuma un bezpalīdzības bērnam.

Daudz, tik daudz, ka izturēt berna vecumā šīs sajūtas, pie tam, vientulību, ir ļoti grūti.

Un tad bērnam dzimst prasme, kura palīdz viņam izdzīvot. Viņš sāk ļoti uzmanīgi vērot vecākus, mēģinot uzminēt to uzvedību. Un, ne tikai uzminēt, bet arī ietekmēt viņu uzvedību. “Ja es izdarīšu tā, tad mamma nerādies”. “Ja es izdarīšu tā, tad tētis atnāks”skaidrā”..

Šî iluziorā kontrole pār citiem no vienas puses ir ļoti svarīga tapēc, ka neatļauj berna psihiski sagrūt. Tucība tam, ka kaut ko viņš var kontrolēt vecāku uzvedībā, atļauj vieglāk viņam tikt galā ar izmisumu un bezpalīdzību.

Enerģija, kurai bērnībā būtu jāaiziet uz personīgo bērnību un pasaules iepazīšanu, tiek novirzīta uz trauksmainu citu skanēšanu.

Par sevi un reālo pasauli cilvēks zin ļoti maz un viņa dziļākās pārliecības paliek tās pašas, kas bērnībā.. paliek tā pati bildīte: “Pasaule ir neparedzama un nedroša un es tajā esmu atkarīgs un bezpalīdzīgs”.

Berns nezin, ka viņš nevar pārtaisīt savus vecākus, tas nav viņam pa spēkam – kļūt par vecākiem saviem vecākiem. Un to viņš var uztvert kā neveiksmi:” Es netiku ar to galā.”

Un izaug bērns ar sajūtu, ka nav pietiekami labs…ka par maz centies… ka nav ticis galā. Un centīsies atkal un atkal, bēgot no izmisuma un bezizejas. Un atkal saskarsies ar to, ka netika galā. Un tajā ir tik daudz vainas sajūtas un noguruma..

Saskāries ar tik daudz neparedzamībām bērnībā, viņš nevar pienemt citus pārbaudījumus, kas liktu gan piedzīvot pasaulē skaisto, gan izturēt sāpes vēl vairāk. Tapēc viņš izvēlēsies to, kas ierasts. Ierasts, pat tad, ja tas ir briesmīgi, sāpīgi. Bet zināms..

Un izvēlēsies tāds cilvēks (protams, neapzināti) to, pie kā pieradis savā berna ģimenē. Ar to izskaidrojams, kapēc alkoholiķu bērni nonāk partnerattiecībās ar atkarībniekiem. Daudz veselīgākas attiecības šim cilvēkam būs nepazīstamas un bīstamas.

Šādiem berniem grūti atbrīvoties no pārliekas uzmanības un kontroles par citiem. Tas ir tas, ko viņš ir iemācījies ļoti labi bērnībā. Un tas traucēs attiecībās viņam sajust sevi un rūpēties par savām vajadzībām.

Un traucēs citiem cilvēkiem attiecības ar viņu: vai partneri kļūs infantīli, pārliekot visu atbildību par sevi uz kontrolējošo “mammu” vai izjutīs daudz niknuma par apspiešanu un aizies no tādām attiecībām.

Psihoterapija šādiem cilvēkiem – ļoti ilgstošs process. Daudz laika var prasīt, lai saprastu, ka cilvēks, cenšoties kontrolēt otru, viņš aizbēg no personīgi neizturamām sajūtām..

Ne uzreiz cilvēks spēs sajust sevi pietiekami droši, lai atgrieztos pie tām “iesaldētām” izmisuma, trauksmes, beizizejas jūtām. Atgriezties, lai beidzot izraudātu..

Apraudātu, lai pieņemtu: “es nevaru kontrolēt vecākus. Es nevaru kontrolet pasauli. Tā nav mana atbildība. Tas nav iespējams.”

Pieņemt to tapēc, lai izdalītu beidzot savu vietu attiecībās un savu atbildību: PAR SEVI UN SAVU DZĪVI. Lai sāktu dzīvot savu dzīvi ieklausoties savās vēlmēs, savās jutās.

Dzīvot neparedzamā pasaulē un izturēt neparedzamību. Un varbūt pat sākt par to priecāties un brīnīties!

Avots: psychologytoday.ru
Tulkoja: OmShanti