fbpx

Kā izpaust un atlaist AIZVAINOJUMU

Vairums no mums vai nu apzināti vai nē, baidās tikt aizvainoti. Pie tā ir vainojami tie daudzie manipulētāji, kurus satikām savā pieredzē un kurus mēs satiekam ik uz soļa. Viņi mums aizliedz aizskart viņu jūtas.

Kāpēc gan neaizvainot cilvēku, ja viņš to ir pelnījis?

Apturot aizvainotāju jūs bieži viņam palīdzat ātrāk atzīt savu vājumu un bezpalīdzību. Jūs pats šajā situācijā nekļūstat atkarīgs no viņa bezpalīdzības, esat patiess un spējat izvērtēt situāciju atbildīgi. Bet ja jūs cenšaties neaizvainot, jūs bieži vien nežēlīgi sodāt šo cilvēku, jo nespējat atzīt patiesību vai esat apjucis situācijā. Viss kas liek mums kādu neaizvainot vai kādam nenodarīt pāri, protams ir mūsu bezpalīdzība. MUMS GRIBAS BŪT LABIEM.

Vai varat sev atzīties, kādēļ jūs tā rīkojaties?

Galvenais iemesls ir nevis tas, ka mēs baidāmies aizvainot citus, bet gan tas, ka mēs ļoti baidāmies, ka viņi savukārt aizvainos mūs. 90% tie, kuri saka: „Esmu tik aizskarts!” – alkst arī nereti atriebības.

Aizvainojums ir visgrūtāk izrādāmais jūtu veids. Labākais veids, kā atbrīvot savu aizvainojumu, – tas ir jāizrunā un jāatzīst.

Kad sāpes un aizvainojums ir izteikti, atzīti, un pietiekami dziļi izjusti, personība ir ieguvusi visas iespējas izaugsmei.

Aizvainojums ir ilgstoša sajūta, ka citi cilvēki izturējušies pret mums negodīgi un netaisni. Mēs to nejūtam visu laiku, aizvainojums mūs pārņem tajās reizēs, kad atgadās kas tāds, kas šo sajūtu atsauc prātā.

Aizvainojums var patstāvīgi atrasties mūsu apziņas dzīlēs un nomocīt mūs, lai gan ne vienmēr. Tas var arī izgaist un atgriezties tikai tad, kad cilvēks dzird kādu nepatīkamu ziņu. Neizpausts aizvainojums kļūst par cilpu cilvēka kaklā.

Pie aizvainojuma pats svarīgākais ir nevis domāt par cēloni, kā tas notika, bet gan dziļi un patiesi sajust kā jūs pats personīgi reaģējat un rīkojaties aizvainojuma laikā?

Paša aizvainojuma pozitīvais nolūks ir dot iespēju jums mainīt attieksmi pašam pret sevi.

Tātad, svarīgi ir apzināt savu rīcību:

•Cik jūs pastāvējāt vai cik nepastāvējāt par sevi aizvainojuma mirklī?

•Kā piešķīrāt sev tiesības?

•Vai spējāt pārvaldīt emocionālo spiedienu?

•Kāda bija jūsu rīcība izjūtot spiedienu, neērtību aizvainojuma brīdī?

•Vai izpratāt kur Jūs un kur Otrs?

•Vai izpratāt, ko šajā situācijā vēlas otrs un ko vēlaties Jūs?

•Vai izpratāt, kam ko vajag un kas par ko atbild?

Ja esat sajutis pēcgaršu un izjūtat aizvainojumu:

1.solis – IZLĀDĒJIETIES.

Aicinu vispirms paņemt baltu lapu un sarakstīt visu ko domājat par cilvēku, kurš jūs ir aizskāris, pazemojis, vai kā citādi aizvainojis. Iedomājieties, ka sarunājieties ar viņu. Šai brīdī jums ir iespēja būt patiesam un godīgam. Neaizturiet savas sajūtas, iedomājieties reāli šo situāciju un cilvēku, atbrīvojiet sevi no visa, ko aizliedzāt, noklusējāt vai nepaspējāt pateikt, izdarīt.

Piemēram ja jūsos mīt doma, kā jūs viņu nevarat ciest, tad esat godīgs, tā arī rakstāt.

Ja jums liekas, ka viņš smird, riebjas un ir pretīgs, rakstiet….

Šeit ļaujiet savai iztēlei kāpt ārā no apziņas rāmjiem. Nebaidieties, tā jūs izteiksiet savas apslāpētās jūtas, vēlmes un gaidas, kuras norijāt dēļ bailēm un uzvedības stereotipiem.

Ja rakstīšana ir par maz lai izlādētos līdz galam, tad ņemiet talkā zīmēšanu. Uzzīmējiet šo situāciju, sevi un aizvainotāju.

Aplūkojiet šo situāciju un kad esat sajutis, uzzīmējiet sevi veselīgu, tādu kurš pastāv. Šeit atkal būtu labi sevi neierobežot savās izpausmēs.

Piemēram, ja aizvainotājs jūs pirmajā ainā ir aizskāris runājot. Atļaujieties uzzīmēt, kā jūs piekliedzat viņam ausis. Šeit svarīgi ir atļaut sev darīt to, ko vēlaties caur savu apziņu zīmējot.

Atcerieties, jūs tikai izlādējaties un tā ir tikai metode ar kuras palīdzību jūs atbrīvojat savas neizlādētās emocijas, mainot savus iekšējos uzstādījumus. Tas palīdzēs jums reālajā dzīves situācijā nebūt emocionāli atkarīgiem un pilniem.

2. solis PIEŅEMŠANA UN AIZVAINOJUMA IZRUNĀŠANA.

Kāpēc mums ir tik grūti izrunāt un atlaist? Kur slēpjās aizvainojuma spēks?

Aizainojums mums liek aizvainoties uz otru cilvēku jo mums vieglāk ir domāt, ka kāds ir bijis negodīgs, tikai ne es pats, pret sevi. Taču patiesībā, mēs aizvainojamies uz sevi, savu vājumu un bezpalīdzību šajā situācijā.

Mums sāp nevis tas, ko nodarīja otrs, bet gan tas, ko nespējām savā rīcībā paši. To ir grūti apzināties jo traucē emocijas, kas liedz izprast savu rīcību.

Mēs priekšroku dodam attaisnojumiem, nevis kritiskai un godīgai sevis izvērtēšanai. Tikai gribot izmainīt savi šai situācijā, jūs spēsiet pieņemt aizvainojumu. Ja tas būs otrādi, viss būs veltīgi.

Kā rīkoties, ja esat pieņēmis savu vājumu. Vispirms uzrakstām uz papīra, tad atļaujamies to kādam pastāstīt, bez lapas palīdzības un tikai tad, dodamies pie aizvainotāja.

Piemērs: Es redzu, ka tu esi tāds, kāds esi. Es redzu, ka tev svarīgi…..(miniet kas). Es redzu, ka Tu negribi ….(miniet ko), varbūt arī nemāki. Es to nesapratu un ļāvu sevi izmantot, aizskart, pazemot utt. Es nenācu pārtaisīt tevi. Es šobrīd nācu pateikt un atzīt sev, to, ko nespēju atzīt agrāk, ka…..(miniet konkrēti ko) un skaļi paudiet cik svarīgi jums ir atzīt savu vājumu lai piešķirtu sev tiesības dzīvot rīt, bez pārmetumiem un aizvainojuma,bez bailēm un bezpalīdzības, ko izjutāt līdz šim.

Skaļi atzīstiet, ka piedodat sev un sakiet, ka nenācāt pārmest, bet gan piešķirt sev tiesības pateikt un atzīt savu vājumu. Sakiet šim cilvēkam paldies un miniet, ka šī situācija ir bijusi laba mācību stunda lai izaugtu. Ja tas tā nebūtu, jūs vēl jo projām būtu tāds, kāds iepriekš.

Ja otrs, nav gatavs jūs dzirdēt un nepieņem – neapstājieties, esiet, kā ledlauzis un ejiet līdz galam. Atcerieties, jūs nemaināt viņu vai situāciju, jūs maināt savu attieksmi. Ja jums ir doma, ka ar šo rīcību jūs pamainīsiet viņu, tad jūs nebūsiet ticis galā ar pirmo uzdevumu. Jums traucē bloķētas jūtas.

Ko vēl ir svarīgi zināt – ja jums ir brīvības sajūta, ka varat bez emocijām atzīt savas vājās rīcības sekas, aizvainojuma brīdī, tad jūs esat labi ticis galā ar aizvainojumu. Ja jums ir neērtība un aizsardzība, tad aizvainojums sēž jūsos un atgriezīsies, kādā līdzīgā situācijā. Brībības sajūta emocijās ir spontāna un tai nav ierobežojumu.

Tas ir process, kas jāapzina, tas prasa laiku, bet ne mūžu.

Kopēts: profesionālās izaugsme un meistarības skola Alter Ego

Autors: Lilita Danilāne