fbpx

Kā sagrauj kritika..

Neticība sev, sevis kritizēšana un pārliecība, ka “man nekas nesanāks, es to nevaru” – pēc enerģētiskās iedarbības uz sevi pašu ir līdzvērtīga pašnāvībai. Tu sev aizliedz ienirt dzīvē un izbaudīt to, – mācoties, augot, ejot cauri jaunām pieredzēm!

Sevis kritizēšana neveicina izaugsmi nekādā veidā, tā grauj pašvērtības paliekas un nostiprina sevī ticību: es nekas neesmu, es neko nevaru, man nekas nesanāks. Bet, kā mēs labi zinām, – ko barojam, tas aug.

Nevienam vēl nav palīdzējusi kritika! Arī, ja teiksi, ka tā mudināja tevi kustēties, sākt kaut ko darīt! Muļķības! Cenšoties kaut ko mainīt dēļ saņemtas kritikas, tā ir paātrināta nekustība vai kustība ne apzināti Tevis izvēlētā virzienā. Kustība aiz bailēm atnesīs rezultātu, kas prieku nenesīs, bet pārsteigumu gan, ka, izrādas, Tu to – kaut ko vari.

Kritika būtiski iedragā pašvērtību, pašapziņu.

Jā, kādam patīk lielot jēdzienu: ir jābūt paškritiskam un jāprot vēsi uztvert kritiku. Jā, paškritiskam būt vajaga, bet ar labu mēra sajūtu to darām. Tev ir jāprot vadīt šo procesu, ne ieslīgt tajā.

Un par kritikas “veselīgu” uztveršanu…nu, pamēģiniet mani pārliecināt, ka otra dusmas, emocionālā nesavāktība vai psihiskā nenoturība man ir veselīgi “jāuzņem” un konstruktīvi jārīkojas. Es nevēlos sevī pieņemt otra izgāzto gružu kalnu un man nav jāmēģina nekas attaisnot. Tas ir tikai izvēles jautājums.
Veselīgi reaģēt – es ar to saprotu, nereaģēt 🤷‍♀️ uz otra nespēju būt līdzsvarotam.

Es labi uztveru atvērtas, konstruktīvas sarunas un abpusēji ieinteresētu komunikāciju. Ar to ir gana 😉

Paskatamies plašāk – kapēc vispār ir kāds jākrizē? Varbūt var ieteikt vai parādīt ar savu piemēru, kā vajadzētu vai organizēt konstruktīvas sarunas utt.?

Paskatamies, kādi izaug ģimenēs kritizētie bērni? Sasūkušies vainas sajūtu, nodurtu galvu, uzrautiem pleciem, mazie revolucionāri ar milzīgu pretestību vai “labie bērni” ar iekšēju programmu: lai mani mīlētu, tas ir nepārtraukti jānopelna..ar labu rīcību, ar skaistiem žestu utt. Un izaug klauni ar skumjām acīm..

Un kādi ir tie, kuru stiprās puses ir uzslavētas. Pie tam – pamatoti uzslavētas, nevis ļaujoties bērna manipulācijām mākslīgi uzturot un audzējot bērna ego, daudzinot tā prasmi gūt sev visāda veida labumus. Uzslavē, ieguldi labajā, tajā, kas ir izdevies.
Ja no 10 uzdevumiem izdevās atrisināt vienu, parādi, ka arī tā ir uzvara.

Kritika ir kā ass naža grieziens bērna pašvērtībā. Vēlāk tāds bērns dzīvo ar pret sevi pagrieztu uzlādētu ieroci. Ar laiku šis ierocis pagriezīsies uz ārpasauli.

Skolotāji, kuri nespēj būt emocionāli noturīgi, kritizē bērnus, ko tas ir veids, kā gūt kontroli pār klasi un indivīdu. Ja mīlestības uz bērnu nav, ja spēka un pacietības rezerves beigušās, tad diemžēl skolotājs bērnus samaļ saknē ar ktitiku. Pie tam visas klases priekšā kritikas iedarbība ir kā atombumba.. Nav absolūti nekādas izredzes, ka kritizētais bērns atvērsies, lai ieklausītos, kad viņa ievainojumos skolotājs iecērt vēl vienu rētu..

Tāpat arī noguruši vecāki tā vietā, lai godīgi pateiktu: es esmu tik noguris tik ļoti, ka man kliegt šobrīd gribas…bet nevis aiz tā, ka nemīlu tevi, bet es esmu bez spēka un man ļoti vajag pāris minūtes atpūsties.
Citādi mēs sakliedzam un uzreiz ar sevī esošo vainas sajūtu mēģinām glābt situāciju, graužam sevi dubultā un spēks iet vēl vairāk mazumā.
Bērna psihe apjūk. Tad kas….kāds es esmu, ko man tagad darīt?

Bērni ļoti niķojas tieši tad, kad tie nezin, kā uz sevi pagriezt vecāku uzmanību. Kliedzot uz bērniem mēs to it kā pagriežam.. jā, arī šo berns nolasīs kā izmanību un, iespējams, kļūs provakatorisks. Ja reiz mani redz vismaz tad, kad es daru nedarbus, tad darīšu nedarbus.

Tas pierāda faktu, ka uzslavējot stiprās puses, berns sapratīs, ka tā ir daudz izdevīgākā dzīves pozīcija.

Vai stresā esošs darbs devējs – mēs visi kādreiz kritizējam. Vai aiz mīlestības uz otru un savā spēkā esot mēs to darām?
Vai bailēs, ka zaudējam kontroli pār otru mēs sākam kritizēt..?

Vai man ir nepieciešamība kritizēt, ja pietiek spēka konstruktīvai sarunai un es esmu tik pieaudzis un sevī emocionāli stabils, lai mierpilni komunicētu?

Kritika, sevis graušana – tā ir savas un otra pašvertības noniecināšana. Tā ir liela agresija.
Pajūti, kuros mirkļos laužas no Tevis ārā asa agresija uz citiem..

To dara tikai un vienīgi Tavs ievainotais iekšējais bērns, enerģijas izsīkums, hormonālās svārstības un nestabila psihe. Pār to visu ir atbildība tavās rokās. Neliec to citu rokās.

Visnadzīgakie kritizētāji ir bērnībā kritizētie bērni..

Pārstājam kritizēt bērnus, pazemot partnerus, rūgt virsū pārdevējiem.

Ja mēs būtu stipri, ka dāvinātu smaidus, savu vieglumu, visas drūmās sejas atplauktu. Agrāk vai vēlāk ..atplauktu.

Visiem, kas iztērē savu enerģiju burkšķēšanā, drūmās domās, sevis un citu kritizēšanā, ir liela iespēja dzīvot starp citiem “burkšķiem”. Jo līdzīga enerģētika sadzīvo tikai ar līdzīgu enerģētiku. Un tad visi ar savām zemām vibrācijām vārās vienā katlā..”ēd” viens otru un nesaprot, kapēc dzīvē tā neiet.
Lai labākas lietas sāktu Ienākt Tavā dzīvē, Tev ir jābūt pilnam resursu, ar augstu enerģētiku. Kur Tu izterē savu enerģiju?

Nepiedalies graušanā. Piedalies radīšanā – dalies ar enerģiju skaistā veidā.

OmShanti

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligāti aizpildāmie lauki ir atzīmēti *