fbpx

KĀ TU RUNĀ AR SAVU MĀTI?!

– kā Tu ar savu māti runā?! – jautā māte skatoties uz savu meitu ar dusmīgu un caururbjošu (rūgti-bēdīgu, žēlīgu, tiesājošu..atkarībā no situācijas) skatienu.

Protams, mēdz būt bērni-rupekļi, nejūtīgi, bezkaunīgi, nepateicīgi. Tas ir sāpīgi un var tikai just līdzi mātēm, pret kurām bērni tā izturas. Meklēt iemeslus, tas ir pašas mātes un bērnu ziņā. Unikālās atbildes parasti tālu nav jāmeklē, – kā vecàki savus bērnus audzināja (vai neaudzināja, nebija blakus, nebija emocionālā saikne un atbalsts), tā tie atļaujas izturēties.

– es runāju ar Tevi, tieši tāpat, kā Tu ar mani, mamm.
Es cienu Tevi ..un cienu arī pati sevi. Kā pieaudzis cilvēks ar pieaugušu cilvēku.
Ieraugi, lūdzu, mani, mamm. Ieraugi, ka es jau sen vairs neesmu maza meitenīte, es esmu izaugusi. Man ir izveidojusies sava pasaule, sava dzīve un dažreiz arī atšķirīgs no Tevis skatījums uz dzīvi. Un es varu un gribu runāt ar Tevi izejot no pozīcijas, kurā esmu – es es pati…atdalījusies, autonoma, pieaugusi personība. Pateicoties Tev, es esmu izaugusi un tieši tāpat, kā veidojās Tava personība, veidojas arî manējā.

– Tu priekš manis vienmēr būsi mans bērns!

– jā, bet jau izaudzis un pieaudzis. Mammīt, es vairāk nealkstu, lai mani barotu ar karotīti un kontrolētu katru manu soli kā bērnībā. Es arī ne vienmēr vēlos dalīties, kur un ar ko pavadu laiku, ar ko nodarbojos un kā jūtos. Ne tapēc, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā, bet tapēc, ka tā ir mana personīgā telpa, dzīve, sajūtas, kurai es esmu gatava.
Un arī tad, kad man ir slikti, man ne vienmēr gribas Tev to paziņot. Un vēl, es dodu Tev tik, cik šobrīd varu, ne tik, cik gribi Tu. Es esmu godīga.

Es netaisnošos, kapēc. Tā vienkārši šobrīd ir. Ir vietas manā sirdī, kurās es reti kuru ielaižu un atraidīšu jebkuru iebrukumu vai ielaušanos tajā. Tā es rūpējos par sevi, nevis uzbrūku Tev.

Nav vērts izturēties pret mani, kā bērnībā, mamm. Es cenšos aizklauvēties līdz Tevīm, pastāstīt par sevi, to nepaklausīgo, nepilnīgo, ne pašu labāko, citādo, kā tā Tava sapņu “leļļu” meitenīte. Es esmu pieaugusi un visāda, mamm.

Es zinu, ka tas Tevi sāpina, piedod man, lūdzu, mammu. Tu man stāstīji, cik grūti bija mani dzemdēt, bet Tu tikai ar to galā. Tagad Tev tieši tāpat ir jāpārdzīvo ari mana pieaugšana.
Pienāks diena, kad es tam iešu cauri šim etapam ar savu meitu un es būšu ļoti pateicīga, ja Tu padalīsies ar mani ar savu pieredzi.

Es vienlaicīgi baidos un apbrīnoju Tavu spēku, ar kuru Tu centies pretoties manai pieaugšanai..baidoties mani pazaudēt. Bet, mammīt, kur tur esmu es un manas vajadzības?

Mīļo mamm, lūdzu, dzīvo savu skaisto, unikālo dzīvi un atļauj dzīvot arī man. Es esmu ar Tevi un es esmu Tev. Es nāku no Tevis un esmu pateicīga par visu, ko esi man devusi, mācījusi, par rūpēm in mīlestību.

Lūdzu, sāksim sarunāties kā divi pieauguši cilvēki.
Es Tevi cienu, vēlos rūpēties par Tevi un, protams, mīlu!

Виктория Подгорная-Горновская
Tulkoja: Kristīne Om Shanti