fbpx

Kad cilvēks izmisīgi meklē attiecības dēļ vientulības sajūtas

Kad cilvēks izmisīgi meklē attiecības dēļ vientulības sajūtas, ir jāapzinās, ka partneri viņš tik pat drīz sāks ekspluatēt, izmantot sava iekšējo tukšuma un iztrūkstošās uzmanības apmierināšanai – pieprasīt nedalītu klātbūtni. Viņam būs grūti rēķināties ar to, ka partneris ir atsevišķa cilvēcīga būtne, nevis iztrūkstošās mātes vai tēva kopija, pēc kuras alksti.
Vientuļa un nelaimīga cilvēka partneris attiecībās pārvēršas par līdzekli viņa labsajūtas apmierināšanai. Un, protams, to sajuzdams, partneris grib bēgt, sākt nodalīties, nenākt mājās, izvairīties, pazust savos darbos, interesēs utt.
Jo ir ļoti grūti un pat neizturami izpildīt lomu, ar kuru cilvēks nav rēķinājies. Normāli būtu attiecībās sievietei ieņemt sievietes, bet vīrietim vīrieša lomu, nevis padarīt vienam otru par mammu un tēti.

Tamdēļ, kamēr cilvēks nav izlīdzis pats ar sevi, spējis atrast svarīgas atbildes uz svarīgiem jautājumiem par to, kapēc viņš patiesībā alkst attiecības, viņš visas savas partnerattiecības pārvērtīs cīņā par mīlestību un divu cilvēku nepārtrauktā spriedzē un izskaidrošanās kampaņā.

Arī foršu potenciālo draudzību ar saviem draugiem un draudzenēm tāds cilvēks pārvērtīs par savu neirožu platformu – pieprasīs uzmanību, apvainosies, kad negūs tieši tādu uzmanības formu, kādu iecerējis, aprunās, dusmosies, tielēsies un visādi citādi spēlēs maza infantila bērniņa lomu. Un kamēr vien būs kāds, kas tam atbild, spēle varēs spēlēties.

Mēs visi, vairāk vai mazāk, esam bērnībā mīlestību gan dabujuši, gan bijuši izsalkumā un pilnīgi katram cilvēkam izaugot ir ko pastāstīt terapeitam. Taču, lai vai kā nebūtu, neviens mums nevar palīdzēt pieaugt. Tas ir mūsu katra brīva izvēle – terorizēt apkārtējos dēļ nesajustās mīlestības sevī, mazvērtības, kompleksiem un upurisma sajūtas vai pieaugt. Pieaugt un kļūt par atbalstu pašam sev. Jebkurā mirklī. Un tikai tad – arī citiem.

Pretējā gadījumā Tu staigāt ar izstieptu roku, katrā satiktā personā redzi savu mammu, no kuras pieprasi visu to, ko Tavai mazai bērna sirsniņai jau sen bija jāiemācās pieaugot rast sevī pašā. Un tas trakoti nogurdina tuvos un mīļos.
Ir grūti būt mātei-barotājai jau pieaugušam zīdainim.. Ja vien tā nav apzināta izvēle – atteikties no savas dzīves un pielikt pie krūts katru, kam trūkst uzmanības, resursa, velmes pieaugt. Tā ir izvēle – dzīvot savu dzīvi vai auklēt tos, kam ērti nepieaugt.

Om Shanti