fbpx

KAD NAV PACIETĪBAS UZ BĒRNU..

Kad pietrūkst pacietības un iecietība pret savu bērnu..vai pārņem izmisums redzot berna asaras, ļoti vērtīgi ir uzjautāt sev: bet cik man pašai vai pašam šobrīd ir gadu?”

Un, ja Tu sajūti, ka pilnīgi noteikti ne tik, cik pasē ierakstīts, tad labākais, ko vari tajā mirklī izdarīt – atiet uz mirkli malā no bērna un palikt ar sevi. Paņem pauzi, paelpo, nomazgājies, uztaisi pati sev tasīti karstas šokolādes..

Uzjautā sev: man tagad ir slikti – kapēc?

Sadzirdi savu atbildi: “Tapēc, ka es esmu nogurusi…Tapēc, ka es jau iedomājos, ka man tulit vajadzēs saslaucīt izlieto pienu..tapec, ka es vispār gribu šobrīd aiziet pagulēt, nevis slaucīt pienu..Spēka nav.”

Un pēc tam tā no sirds sevi domās apskaut, paņemt sevi uz rokām. Uzreiz vieglāk paliks.

Jo patiesībā Tu pati esi uz šo mirkli iekritusi iekšējā mazā bērna stāvoklī.

Dusmas – tā ir zīme, ka vecāki ir izsisti no pieaugušo pozīcijas, no spējas ieņemt in veikt aizsardzības un rūpju pozīciju.

Kad vecāks jūtas ļoti liels, viņi bērni nespēj izsist no līdzsvara, nokaitināt..

Bērns ir izšļākājis ūdeni pa visu vannas istabu, neakurāti ēd, ilgi ģērbjas – nu, nekas, viņš taču ir maziņš. Ar to var kaut ko pasākt, ja ir nepieciešamība, bet noteikti – ne dusmoties uz bērnu.

Pieaugušais, kurš aizkaitinās, ir pārstājis būt liels. Lūk, šis izšļākātais ūdens, izsmērētā putra, šī kavēšanās uz bērnudārzu, šis troksnis istabā – tas viss ir kļuvis lielāks par viņu. Viņš ir izsviests no pieaugušo lomas.

Pilnīgi noteikti, no tā neviens nav pasargāts. Ir tāds teiciens: grūti būt vienmēr lielam, labsirdīgam sunim.

Dzīvē ir tik daudz visa kā, kas var izrādīties lielāks par mums: naudas trūkums, konflikti ar tuvajiem, vienkāršs hronisks nogurums – bet te vēl bērns niķojas un kaut ko pieprasa.

SVARĪGI, vai mēs spējam laicīgi saprast, ka esam “IZLIDOJUŠI” no pieaugušo lomas un pēc iespējas ātrāk tajā atgriezties.

Avots: detkiclub.com

Tulkoja: OmShanti