fbpx

Kamēr tu nebūsi atmodies, tu nonāksi situācijās/attiecībās, kur izjutīsi bezspēcību.

“Atraidījums jebkurā dzīves aspektā vienmēr ir savā veidā neērts, jo tas sāp. Jo īpaši tad, ja tas nāk līdzi no bērnības, kā sava veida trauma.
Šādā gadījumā, kamēr netiks atrisināta pagātnes situācija, dzīvē ik pa laikam ienāks cilvēki, no kuriem tu sajutīsi atraidījumu, nepietiekamu uzmanību un atzinību. Vai arī gluži pretēji – tu atraidīsi, lai tevi neatraidītu.

Tajā brīdi, kad tu iemācīsies nepersonalizēt atraidījumu, tu sapratīsi, ka tam nav nekāda sakara ar tevi kā ar personību un būtni, vienkārši otrs cilvēks neredz tevī, tavās īpašībās un vērtībās to saikni, kuru redzi tu.

Atlaid šo ieciklēšanos uz cilvēkiem, kuri tevi atraida. Neklauvē astoņas reizes pie durvīm ar domu, ka devītajā reizē gan tevi ielaidīs iekšā. Varbūt jau arī, ka ielaidīs, bet cik lielu gandarījumu un piepildījumu tu gala rezultātā jutīsi?

Tad, kad tu ieciklējies uz atraidījumu, tu palaid garām iespēju savienoties ar cilvēkiem, vietām un lietām, kuri tev sniedz piepildījumu.

Šādas pārmaiņas ir pavisam dabiskas, tomēr virsroku parasti ņem bailes zaudēt kontroli un ierasto zonu, kura jau sen vairs nav tik komfortabla, vienkārši pierasta un zināma. Ja tu esi nonācis šādā situācijā, pārmaiņas ir neizbēgamas un pretestība ir diezgan bezjēdzīga (ja vien nevēlies sevi mocīt ar neapmierinātību un nepiepildījumu).
Kāpēc tu sevi piespied palikt situācijā, kura, iespējams, bija ērta pirms daudziem gadiem, bet tagad tu no tās esi izaudzis?

Tu esi gatavs nākt klajā ar bezgalīgi daudz iemesliem un stāstiem par notiekošo. Ar pieņēmumiem par otra rīcību un lomu tavā dzīvē. Vai tu patiesi zini, kāpēc otrs tā rīkojās vai arī kā viņam būtu jārīkojas? Tu taču esi pelnījis, tu esi darījis un centies. Tevī ir neapgāžama pārliecība par to. Kā tu vari pazīt otra nolūkus, ja tu vēl neesi iepazinis pats savus?

Uzdod sev jautājumu, vai tu dusmojies uz otru cilvēku, situāciju vai pats uz sevi. Tu dusmojies, jo tu nedabū to, ko vēlies šajā brīdī. Bet vai tas ir tas, ko tu patiesi vēlies? Vai nav tā, ka tu vēlies nevis kādu konkrētu otra rīcību, bet gan iekšējo sajūtu, ko tā varētu sniegt?
Tu alksti pēc mīlestības, atzinības un novērtējuma, bet, neatrodot to pats sevī, tu vērsies ārējā pasaulē. Kas tam kalpo par iemeslu? Elementārs pašnovērtējuma trūkums. Un agri vai vēlu tas noved pie upura lomas un bezspēcības sajūtas.

Patiesībā, jo vairāk tu sevi sajūti šajā visā, jo spēcīgāk tas liecina, ka tieši šīs ir tās jomas, ar kurām tev ir jāstrādā un jāveido pašizpratne.

Kamēr tu nebūsi atmodies, tu nonāksi situācijās/attiecībās, kur izjutīsi bezspēcību. Un tā nav karma vai sods, bet gan ceļš uz izaugsmi.

Tad, kad tu ļaujies un tici pats sev, tu spēj atlaist to, kas tev nav nepieciešams, lai tavā dzīvē ienāktu jaunas savienošanās un iespējas. Tu apzinies, ko nozīmē ticēt sev.”

Kopēts fragments no: Indu Puri Domnīca