fbpx

KĀPĒC AR MANI NEVIENS NEDRAUDZĒJAS..

Gan konsultācijās un arī nereti sarunās draugiem var dzirdēt: “es gribu baudīt savu vientulibu, man patīk būt vienam”, taču cilvēka aura pauž ilnigi citu iekšējo stāvokli – viņa aura ir saspiesta, ļoti maziņa, cilvēks izskatās, it ka dzīvotu mazā akvārijā.
Protams, enerģētiski, nevis fiziski.

Fiziski ir redzams normāli veidots ķermenis. Liekas – cilvēks kā cilvēks, taču, ja paskatās enerģētisko lauku un viņa auras stāvokli, tas krasi atškiras no tā, ko ārēji mēģina demonstrēt cilvēks – stāv it kā stalti, iet pārliecinoši, lieto žestus, kas pauž sevis mīlēšanu….bet rokas savilktas dūrēs, kakla daļa un mugurkauls sasprindzis, kājas stīvas..burtiski nav kur šai saspringtajā ķermenī ieplūst dzīvības prānai, enerģijai, jo viss ķermenis ir nobloķēts, spazmēts.
Un vel šî cilvēka laukā var nolasīt maza bērna aizvainotu balstiņu: kāpēc ar mani neviens nedraudzējas….

Ir cilvēki, kuri ļoti kautrējas no sevis, no savas patiesās vientulības sajūtas, kaunas par to, ka viņi tādi ir – vientuļi un ļoti cenšas ārēji demonstrēt pretējo – cenšas parādīt sevi kā “lielu cilvēku”, tas ir – ieņem pārliecinoši stabilu stāju. Viss jau labi, tikai vārds “CENŠAS”, jau norāda uz saspringumu un nepārliecinātību.

Par sevi pārliecināts cilvēks staigā, stāv, sēž brīvi, viņa aura telpā aizņem normālus apmērus un līdz ar to viņš jūtas ļoti komfortabli gan esot viens, gan komunicejot ar otru cilvēku. Cilvēka iekšējo komfortablo stāvokli var viegli nolasīt ar neapbruņotu aci – viņa gaita, mīmikas, acu skatiens, kustības, žesti, izvēlētās ķermeņa pozas – viss par to pastāsta.

Ja cilvēks tiešām bauda savu vientulibu, viņš par to parasti daudz nerunā, bet ir sakārtojis savu dzīvi tā, ka tajā ir daudz telpas un laika būšanai ar sevi. Ja cilvēks par to runā, tas norāda uz to, ka viņš par to pārdzīvo..

Cikveks, kuram ir labi ar sevi – viņš pauž mieru un harmoniju. Un arī komunicēt ar viņu ir ļoti patīkami, jo esot vienatnē ar sevi šis cilvēks nevis cieš, bet sakārtojas, atjaunojas, dziedinās, atgūst spēkus un iznākot uz kontaktu ar citiem cilvēkiem, nes līdzi sev savu harmoniju.

Savukart, liela daļa cilvēku gan pārdzīvo, gan dalās ar to, ka jūtas ļoti vientuļi. Tie negrib, tie izvairās, pārdzīvo un cieš savas vientulības dēļ.
Viņu aura ir samazināta un tajā nav enerģijas, nav ticības sev, nav paša patikšana uz sevi, nav sevis pieņemšana, sevis akceptēšana…ir lielas dusmas, aizvainojums uz savu būtību, sevis noliegums, nepatika, vainas sajūta, kauns par sevi..ļoti daudz negatīvā.

Tad ir cilvēki, kuriem ir pārliecība, ka viņi ir slikti. Tas ir kādreiz pamatots stāvoklis pēc tam, kad cilvēks (parasti bērnībā) ir piedzīvojis traumu, kuras rezultātā ir sev atzinis: “tas ir tāpēc, ka es esmu slikts” un šo sajūtu iekapsulejos sevī, nēsā līdzi kā pārliecību par visu savu būtību..neskatoties uz to, ka, iespējams, slikta ir bijusi tikai kāda no viņa rakstura īpašībām vai rīcībām, nekādā gadījumā viss viņš pats.
Vai arī otrs variants – bērnu audzināja kritizējot, rājot, nemīlot un viņā ir ieausta dabīga pārliecība, ka viņš ir slikts, visiem nes ciešanas, nodara pāri ar savu būtību, nav cienīgs. Iekšēji sevi par to var cilvēks neiredzēt un noslēgties.

Ir arī tādi dzīves pagriezieni, notikumi, kurus cilvēks nespēj sev piedot, – atkarības, dēļ kurām cietis partneris, bērni, ģimene..krāpašana, dēļ kuras cilvēks ir zaudējis ģimeni, partneri, kuru mīl un nespēj atgriezt..izraisīta autoavārija …vai arī cilvēks nespēj atkopties pēc partnera pēkšņi pārrautām partnerattiecībām un izjutis tādu zaudējumu, cilvēks izvēlas nevis izsapet šo notikumu, bet sodīt sevi noslēdzoties vai aiz bailēm piedzīvot ko līdzīgu, aizvērt savas sirds durvis ciet utt.

Tāds cilvēks savu vienpatibu neizbauda. Vinā ir lielas ciešanas. Un jāatzīst – arī liels egoisms vienlaicīgi.

Ne cilvēki izvēlas nekomunicēt, novēršas vai izvēlas novērsties, bet pats “vientuļnieks” ir sevi ieslodzījis akcārijā ar stikla sienām. Viņš dusmojas, dzīvo iekšējās ciešanās…jā, arī ārkārtīgi lielā agrsijā un dusmās uz citiem cilvēkiem par to, ka viņi nenāk viņu mīlēt, samīļot, atzīt, atsaldēt sirdi. Un apsurdi, bet apkārtējie cilvēki jau nolasa šo iekšējo agresiju un izvairās, saudzē sevi, pat bēg no šiem cilvēkiem.

Kāpēc no šāda cilvēka bēg, izvairās un tā vietā, lai tiktu pie ilgi kārotās draudzības, viņš paliek ar arvien lielāku “sasistas siles” sajūtu?

Jo cilvēks, kuram iekšā ir daudz slēptās agresijas uz citiem cilvēkiem, patiesībā ir vampīrs. Jā, skan dīvaini, taču padomāsim – ja cikvēkā ir dusmas un viņam šķiet, ka viņu netaisnīgi visi atstumt, nemīl, neatzīst, atļaujas nekomunicēt draudzīgi, neizvēlas viņa sabiedrību, nemeklē viņu, lai pavadītu laiku koā, – tas nozīmē, ka cilvēks enerģiju ņem, paņem ar varu no otra, izsūc, tā vietā, lai notiktu normāla, abpusēji godprātīga vai abpysēko vienāda enerģijas apmaiņa.
Izsalcis cilvēks grib ēst..ļoti ļoti izsalcis – jau rīt.

Un tāpēc citi cilvēki izvairās. Jo enerģētiski saprot un jūt, ka viņus tūliņ apzags pret viņu gribu. Apzags, jo pats šāds cilveks ir milzīgā enerģijas mīnusā.
Tas notiek tamdēļ, ka vientuļnieks ir pilns ar savu melno tukšumu, kurā ir sametis agresiju, dusmas, skaudību, naidu uz visiem cilvēkiem, kuri atļaujas dzīvot savu dzīvi un nepievērst savu uzmanību viņam. Tāda maa bērns pozīcija, nevis pieauguša cilvēka vēlme atrast dziļākus iemeslus sevī, savai pašsajūtai, dzīves nostājai.

Cilvēki grib apmainīties ar enerģiju. APMAINĪTIES.
Cilvēki bauda skaistu laiku kopā, piepilda viens otru, dalās ar interesantām lietām, piedzīvojumiem, sarunājas, smejas – tā visa ir enerģijas apmaiņa. Tā ir veselīga enerģijas apmaiņa un to nevar sajaukt ar neko citu.

Savukart, tie cilvēki, kuri sūkstās par vientulibu..paši ir aizvēruši durvis gan uz savu sirdi, gan uz cilvēkiem.
Viņi dzīvo egoismā, dusmās, naidā un nav spējīgi vai nevēlas dalīties ar citiem cilvēkiem. Nav jau arī no kurienes dalīties, jo savu auru ir samazinājuši līdz izdzīvošanas minimumam. Viņam nav pašam un nav nedz varēšanas, nedz velmes ko dot no sevis, izņemot domas, – kāpēc man neviens nezvana, neraksta, neaicina, nedraudzējas, nemīl..

Neviens negrib būt izmantots un tā, diemžēl, ir vienīgā sajūta blakus šādam tukšam cilvēkam. Sajūta, ka ir pienākums viņu “pabarot”…kā mazu bērnu, kurš pats nespēj sevi vēl pabarot.

Šādam cilvēkam, kurš ir totāli noslēdzies, pietiek enerģijas tikai sava ego apmierināšanai – darbībām, kas vērstas tikai uz savu interešu un vajadzību apmierināšanu. Un to labi var just, ka citus cilvēkus viņš vēlas, lai sev apliecinātu savu personības jēdzīgumu..lai gūtu apliecinājumu, ka ir labs, skaists, atzīts utt., nevis, lai saktu no sevis ko dāsno dot, dalīties.

Šajā sašaurinātā nav iespējams Ienākt otram cilvēkam. Nav jau kur Ienākt..
Un tieši tamdēļ tas ir apburtais loks – gribas partneri, lai vairāk nejustos viens, bet pats sevi ievietojis akvārijā, norobežojies un partnerim nemaz nav telpas, kur atnākt..

Sirds ir aizslēgta un normāls, sevi mīlošs un cienošs partneris nekad neizvēlas tērēt laiku vai veltīt savu dzīvi, lai lauztos aizvērtās durvīs.

Ko darīt?

•kāpt ārā no akvārija
• sākt dziedināt sevi – izskatīt visas savas programmas, kuras likušas “iekāpt akvārijā”
• izskaust savu egoismu, atzīt to, ka pašam nav ar ko dalīties, izņemot netaisnības sajūtu, dusmas uz visiem, iekšējo, slēpto agresiju utt.
• pārstāt agresīvi reaģēt, domāt, uzvesties savā iekšpasaulē
•saprast, ka starp cilvēkiem ir patīkama abpusējā enerģijas apmaiņa un to nav iespējams notēlot
•sākt piepildīt savu auru ar mīlestību, paplašināt to, lai pašam paliek omulīgi dzīvot un visiem, kas atrodas blakus..ir jauka sajūta, nevis sajūta, ka viņu enerģētiski “izvaro” vai apzog enerģētiski
•uzņemties atbildību uz sevi – ES PATS PADARU SEVI VIENTUĻU

Jo vairāk cilvēks mīl citus cilvēkus, jo ātrāk viņš dziedina sevi. Jo lielākā ir cilvēka ego, jo ilgak viņš izvēlas dzīvot savās “ciešanās”.

OmShanti

%d bloggers like this: