fbpx

Kapēc cilvēkam ir svarīgi būt savienotam ar savu sajūtu pasauli?

Kapēc cilvēkam ir svarīgi būt savienotam ar savu sajūtu pasauli? Jo tas ir vienīgais veids, kā saprast sevi! Tas ir vienīgais ceļš, lai apjaustu, kas Tevī notiek.

Tikai patiesas sajūtas atļauj just un apzināties reālo sevi un integrēties tajā, ne iedomātā iluziorā dzīvē!

Ja Tu sevi nejūti, Tu nespēj just un izprast citus.
Jebkuras attiecības būvējas uz abpusēju apmaiņu, bet, ja Tava sajūtu pasaule ir ciet…kā Tu gribi būvēt attiecības? Ja Tev sava sajūtu pasaule ir sveša, aizvērta, nobloķēta, tad Tu pats ar sevi un starp citiem jūties kā svešinieks, vientuļnieks, nesaprasts, nemīlēts, atgrūzts, izstumts..Un nekādu izredžu savienoties ar otra cilvēka sajūtu pasauli. Bet citas durvis vienam pie otra nemaz nev.

Kapēc tā notiek?

Nepazīstot, to, kas notiek Tevī, – ko Tu jūtu, ko Tu vēlies, ko nevēlies, kas Tev patīk vai nepatīk, kas sagādā prieku, no kā ir bail, kas sadusmo utt., – Tu nespēj mojiedarboties veselīgā veidā ar pasauli, arī ar līdzcilvēkiem.
Neko nejūtot nav iespējams piedzīvot pasauli – sajust jebko…prieku par sniega pārslām, kas izkūst plaukstās, sajust pateicību par ap kaklu apvītām, mīļām sava bērna rociņām, sajust velmi mosties un dzīvot. Dzīve liekas vienkrāsaina, pelēka, vientuļa, vienmuļa…bet cilvēki, kā svešinieki, no kuriem patiesi ir bail.

Ja Tu neproti paust sevi tā, ka spēj kļūt par savējo, nevienas attiecības neveidosies. Ne kolektīvā, ne ģimenē, ne draugu vidū vai ar partneri. Neprotot kļūt par “savējo”, nav iespējamas attiecības. Ja nu vienīgi aprēķina vai destruktīvas attiecības, kur abi ir bloķēti savā sajūtu pasaulē.

Ko tas nozīmē?
Ja Tu visur, kur esi un ej, Tu esi klātesošs, bet aizvērts (arī, ja vēlies norakstīt to uz savu intravertumu, šis attaisnojums nepalīdz nedz Tev, nedz citiem), tad nav vispār nekāda veida un iespējas Tev panākt to, lai cilvēki atvērtu savu sirdi. Kamer Tu pats neproti kļūt par sevējo, esot godīgs, atvērts, patiess, patīkams, daloties ar sajūtām un paņemot pretim citu sajūtas, Tev jāatzīst, ka dzīvo mehānisku dzīvi.

Jā, protams, ka ir iespējams apgūt pieklājību, ir iespējams iemācīties atbildēt to, ko pieklātos atbildēt attiecīgās situācijās un palūgt tā, kā to prasa etiķete, taču lielākā daļa cilvēku NAV roboti, mehanizēti un savu sajūtu pasauli aizslēguši cilvēki. Un tas ir normāli un godīgi, ka draudzību gribas būvēt vai savā dzīvē ielaist tikai tos cilvēkus, kuri pieņem faktu, ka attiecības balstās uz ABPUSĒJU ENERĢIJAS APMAIŅU.
Tas nozīmē, ka abi ir atvērti, cenšas būt atklāti vai ar savu rīcību parāda, ka ir mīloši, atbalstoši, labestīgi, mīloši.

Parasti gan ir tā, ka tas, kurš sevi ir aizvēris un citiem rāda pieklājīgu seju vai vientuļnieka nevainīgu seju…tie klusībā ir visniknākie, dusmīgākie, aizvainotākie, greizsirdīgākie, skaudīgākie, nenovīdīgākie cilvēki. Jo klusībā dzīvo milzīgā agresijā, – visus vainojot par to, ka citi never savu sirdi vaļā, nemīl viņus, atgrūž, neielaiž savā dzīvē, izvairās, pat bēg un mūk. Jo, diemžēl, cilvēki jūt šāda cilvēka enerģetisko lauku un par cik tas ir piepildīts ar agresiju, tas ir ļoti nepatīkams un no tā tiešām gribas bēgt. Ir sajūta, ka zem smaidošās sejas dzīvo vampīrs, kurš dusmojas, ka netiek klāt Tavai mīlestībai, uzmanībai utt.
Dusmas patiesībā ir uz sevī auklēto sajūtu, ka – mani nemīl, mani negrib. Šādai sajūtai “kājas aug” dziļā bērnībā, kur ir izjusta emocionāli aukstu vecāku audzināšana, kritiska, nievājoša un neatbalstoša attieksme pret bērnu, kā arī vardarbība, kas iemācija savas sajūtas slēpt. Vai arī pēc ilgākas būšanas traumatiskās, degradējošās, pašvērtību graujošās attiecībās rodas pārliecība – es nekas neesmu, mani nav par ko mīlēt, es neesmu mīlestības un cieņas vērtīgs utt.

Kapēc noslēgtie un sirdi aizvērušie cilvēki ir pilni slēptās agresijas? Jo viņus jau bērnībā aizvēra, aizliedza just, bet dzīvot ar nobloķētu sajūtu un emociju pasauli – tā ir tā elle uz Zemes virsu, par ko citi runā. Bet dzīvot ar aizvērtu sirdi, ir kā dzīvot saldētavā..tā ir auksta, vientuļa dzīve, tikai cilvēks neapzinās, ka līdzcilvēki viņu saldetavā neiespundēja un nenes atbildību par viņa bērnības traumām un nespēju izdarīt izvēli manīt savu esošo atrašanās vietu.

Pašam sevi ir jāgrib izglābt. Pašam jāstrādā ar zemo, sagrauto pašapziņu, zaudēto ticību tam, ka Tu esi vērtīgs.
Tāpat kā neviens nevar paēst otra vietā, arī dziedināt nākas sevi katram pašam.
Tu vari lūgt palīdzību, bet pārlikt atbildību uz līdzcilvēkiem par savu vientulību un uzmanību, mīlestību pieprasīt, – tas nav godīgi un ir pat nežēlīgi.

Attiecības nebalstas uz abpusēju traucēšanu, bet gan siltu ieinteresētību, kā iet otram, kā jūtas otrs, kā es varu būt labs, interesants, atbalstošs sarunu biedrs, kā varu dot, dalīties ar savu mīlestību. Attiecībās abi ieguldās katrs no savas puses, bez pienākuma sajūtas, bez vainas sajutas, atbildības vai bailēm. Attiecības ir mīlestība. Tas ir divvirzienu mīlestības ceļš. Un tas dara piesardzīgu, kad attiecībās parādās kāds, kurš sāk mīlestību izmanipulēt..

Būtu vērtīgi tikt skaidrībā ar savu nobloķēto jūtu pasauli, pamosties un sākt dziedināt sevi? Varbūt, ka tas būs ātrāks ceļš ārā no smacējošās vientulības, kā dusmu auklēšana savā sirdī uz līdzcilvēkiem.
Vai Tu vēlies, ka ar Tevi komunicē aiz žēluma, pienākuma sajūtas, vainas sajūtas? Vai Tu vēlies patiesi just sev blakus mīlošus cilvēkus? Tad pašam arī par tādu ir jākļūst.

Vientulība nav cilvēku neesamība apkārt vai sliktu un neiejūtīgu cilvēku esība ap Tevi.
Vientulības sajūta liecina par Tavu aizslēgtību, Tavu izvēli bēgt, izvairīties no cilvēkiem, baidīties atklāti komunicēt, neprasme sevi paust, būt atvērtam, patiesam, draudzīgam. Vientulība ir NEPRASME KOMUNICĒT. Vai bailes no komunikācijas, jo komunikācijā var nākties pielaist sev pārāk tuvu un tas biedē.

Vientulība ir sevis ieslēgšana saldētavā un gaidīšana, ka citi nāks glābt – mīlēt. Tak visi domā, ka Tev tur ir labi, ja reiz tur esi iekāpis un sēdi gadiem.

Nav neviena pienākums mūs mīlēt. Mīlestība notiek pati. Tur, kur pretim ir vismaz vēl viena atvērta sirds.

Om Shanti

%d bloggers like this: