fbpx

KAPĒC ES DARU TO, KO NEVĒLOS…

Jo vairāk cilveks dara to, ko patiesībā nevēlas: iet uz darbu, uz kuru iet negrib..dzīvo attiecībās, kuras napiepilda, degradē vai liek justies svešam..brauc pie vecākiem aiz pienākuma, ne patiesas velmes satikties..tiekas ar draugiem, lai izskatītos sabiedrisks, bet pašu tas garlaiko..palīdz citiem, kad viņu lūdz aiz ieaudzinātas pieklājības, nepajautājot sev, vai to patiesi vēlas..dzīvo dzīvoklī, kurā sen vairs nejūt sevi utt., jo mazāk viņam ir iespējas ieraudzīt to, kapēc viņš ir nonācis šajās visās situācijās un saprast, kapēc pats sevi nodod katru mīļu dienu. Jo zemapziņa ir nobloķējusies. Un ar katru dienu sajūtās ir ar vien augoša bezcerība, nespēks, bezizejas sajūta.

Kad cilvēks dzīvo caur VAJAG, nevis GRIBU, tas nozīmē, ka viņš dzīvo pastāvīgā stresā un iet pret savu dvēseli.

Prāts labi saprot..tikko es sākšu godīgi šķetināt visu, man nāksies pieņemt kādu jaunu lēmumu un arī reāli kaut ko mainīt savā dzīvē. Bet no tā var būt nāvīgi bail.. un tamdēļ cilvēki nodzīvo sapinušies tīklu mudžekļos, neredzot ne galu, ne malas savai vientulībai, izmisumam, bailēm, pastāvīgai trauksmei visu apzināto dzīvi.

KAPĒC ES DARU TO, KO NEVĒLOS…

Ir bail rīkoties. Bail paplašināties un augt. Biedē neparedzamais, viss jaunais ir neparedzamais. Bail no neprasmes tikt galā ar jauno, nav dzīvē uztrennētas pielāgošanās spējas jaunajam.
Vecāki, vecvecāki baidījās izkāpt no “ierakumiem” un brīvi paust sevi pasaulē un pūrā to nodod. Bet mums katrai paaudzei ir visas iespējas un tiesības vecās baiļu programmas pārtraukt un ielikt to vietā jaunas pārliecības, tās pārliecības, kuras atļaus dzīvot plašumā – realizēties, sapņot un sasniegt savus sapņus. Tās ir atgrieztas sev tiesības dzīvot no sirds..tā, kā es patiesi vēlos, ja nezinātu, ka tas kādam var nepatikt, es varu kļūt neērts utt.

Bet dzīvē ir tikai viena stabila lieta – nepārtrauktas pārmaiņas. Un nāksies vien tam sekot, ja negribas pazist savās bailēs.

Baidīšanās, visticamāk, ir apgūta jau ļoti sen un šīs bailes kļuvušas par fundamentu visai dzīves platformai.

Kāda ir izeja?

Uzdod sev godīgu jautājumu par katru savas dzīves jomu:
•kapēc es turpinu palikt šajās attiecībās, kurās esmu nogurusi:
JO man ir bail, ka neviens cits mani nemīlēs,
bail, ka bez attiecībām es nomiršu,
bail, ka nepratīšu dzīvot pastāvīgi,
bail, ka sabiedrība, vecāki, bērni nosodīs,
bail palikt vienai,
bail palikt bez materiāliem labumiem,
bail palikt bez drošības sajūtas,
bail vilties sevī,
bail no partnera reakcijas,
bail no dzīves kopā pašai ar sevi,
bail nespēt tikt galā ar sāpēm pēc šķiršanās utt.

Bet varbūt ar katru VAJAG es aizsedzu ciet kādu citu, sev sāpīgu enociju..

Tikko būsi godīgi sev atbildējis, sapratīsi, cik godīgs pats esi šajās attiecībās. Attiecības ir abu pieaugušu cilvēku atbildība un no abu ieguldījuma, patiesuma, atklātības, mērķiem tās būvējas. Viens nelaimīgs cilvēks padara attiecības nelaimīgas kopumā.
Mums ir ļoti daudz instrumenti, lai aizklātu savas bailes un to var darīt gadiem, taču nevienam citam jau neinteresē, cik patiesi laimīgi esam. Citiem varam melot un būs viņiem labi, varbūt pat ērti. Tā ir Tava dzīve. Dari ar to, ko gribi savu iespēju robežās.

Tad, ja Tava atbilde ir: jo es ļoti mīlu šo cilvēku, nebūtu jāuzpeld zemapziņā nevienam no augstākminētiem apgalvojumiem. Jo patiesai mīlestībai neatrodas racionālas atbildes.
Te gan jāteic, ka tur, kur patiesi ir abpusēja mīlestība, nav vietas vientulībai, atstumtībai un citām sāpēm, kuras izjūt viens vai abi partneri.

Un tā par katru savu dzīves jomu, kurā jūties iesprūdis. Esi godīgs un celies kājās. Lai mainītu sevi, situāciju vai attieksmi, pietiek ar izreiktu lēmumu. Vai arī nāksies nodzīvot tā, pa pusei..kā miglā tītam. Ne dzīvam, ne mirušam.

Mūsu dzīve ir tik gara, cik tajā jūtam patiesu piepildījumu no visa, ko daram..

Om Shanti