fbpx

KĀPĒC MĒS PIEKŪSTAM ATTIECĪBĀS?

Atbilde ir vienkārša:
– mēs piekūstam no nemīlestības un nogurstam to visādiem veidiem pieprasot no otra.

No nemīlestibas savas vai otra mēs ļoti nogurstam.
No nevēlēšanās dzirdēt, sadzirdēt, ieraudzīt otru bez sava ego aizsega. No neprasmes apstāties, paklusēt, nogaidīt. No nevēlēšanās runāt..par to, kas patiesi nospiež sirdi, no kā bail, kauns, neērti.. No bailēm savām nogurstam – izskatīties ne tādi, atzīties vājumā, bezspēkā, sajūtā, ka esmu izgāzies..
Mēs nogurstam no cīņas attiecībās.

Patiesi cīņa ir par mīlestību – uzmanību, rūpēm, iejūtību, mīļumu, maigumu, sapratni. Cīnās cilvēki agresīvi pieprasot to visu, patiesibu savu dziļi noslēpjot. Partnera redz tikai cīņas sekas, – kliedzienus, apvaonošanos, durvju aizciršanu, bet iemesli..paliek ieslēpti sirdī. Cilvēki baidās būt kaili..īsti, godīgi paši ar sevi. Kur nu vēl otru.

Tālāk seko vienaldzība. Nav nekā sāpīgāka par vienaldzību. Klaju vai slēptu. Tā ir daudz sāpīgāka par pliķi sejā vai karstu strīdu. Vienaldzība ir agresīva manipulācijas forma ar mērķi otru sāpināt. Pretējā gadījumā vienaldzības nebūtu, to nedemonstrētu. Iestātos miers. Aiziešanas vai palikšanas, bet miers..

Mīlestība ir plaša, bezgalīgi liela un dziļa telpa, kurā cilvēki nevar sasniegt tas malas. Tāpēc no mīlestības nevar attiecībās nogurt. Vai kāds var nogurt no līdzcietības, iejūtības, cieņas, pateicības, sapratnes, uzklausīšanas, atbalsta vai patīkamām rūpēm?

Tā izskatās mīlestība – mēs viens otra telpu nepārtraukti bagātinām. Mēs viegli piedodam, iekožam mēlē, kad redzam otru zaudējam kādreiz kontroli pār sajūtām, mēs nogaidam, esam lēnprātigi, iecietīgi, bet ne upuriski pakļāvīgi. Mēs esam atvērti, pieņemoši. Mēs mīlam otru un izvēlamies viņu arī tad, kad redzam neglitumus, vājumus, apjukumu. Tā dara mīlestība..

Saglabājot savu kodolu, cilvēkam ir no kurienes saņemt pašam mīlestību un dalīties ar to.
Divas personības, kuras neizkūst viena otrā, nepārliek atbildību par savu laimi uz partneri, nepieprasa, neizlūdzas, neubago uzmanību, bet gan jūtas pašpietiekami, spēj radot kopā jaunu mīlestības lauku.

Mēs piekūstam tur, kur nav patiesuma, kur neesam mēs paši..kur izliekamies, bet spēlēt paliek par grūtu. Mēs nogurstam tur, kur gaidām no otra..kur pašiem nav ko dot. Mēs nogurstam dot un nesaņemt pretim neko. Mēs nogurstam no vilšanās.

Mēs nogurstam tikai tur, kur nav patiesības..

OmShanti