fbpx

Kāpēc slimo bērni..

Daudzi pieaugušie, kuriem ir slimi bērni, cenšas atrast atbildi uz jautājumu: “Kā izārstēt savu bērnu”. Skar tas arī tos, kuru bērni slimo ilgstoši un hroniski, kā arī tos, kuru bērni pirmo reizi saslimuši smagi un pavisam “nevajadzīgi” – piemēram, ieplānotā atvaļinājuma sākumā.

Protams, runāju par tiem vecākiem, kuri uztver pasauli ne kā plakanu un melnbaltu , bet pieļauj, ka ir jēga it visam, kas notiek ap mums. Ikvienam no mums ir vienkāršāk iedot zāles, lai apklusinātu simptomu, bet dažreiz pienāk laiks, kad tas nepalīdz vai pat situāciju tikai pasliktina.

Tāpat populāri ir “uzvelt” atbildību uz ārstiem, sūdzēties par sliktiem speciālistiem, sliktu ekoloģiju utt. Taču – pie veselības tas neved..

Kas dod atveseļošanos?

Iesākumā vajag atzīt to vienkāršo faktu, ka tad, kad bērns slimo, viņš visbiežāk izpauž caur sevi vai nu ģimenes vai savas mātes simptomu. Piemēram, psiholoģijā pastāv tāds termins “identificētais pacients”. Tas nozīmē, ka visi zin, kurš ir “slimais” vai dēļ kā ir visas problēmas ģimenē. Tā notiek, kad vecāki aizved bērnu uz konsultāciju pie psihoterapeita un saka: “Lūk, viņš…”, “Lūk, viņam…” in noteikti arī: “Izdariet ar viņu kaut ko..”.

Tas ir, šis “slimais bērns” arī ir identificētais pacients. Un itkā visiem vecākiem ir ērti piekrist tam, ka ja ne bērns..ja nebūtu viņa slimība..tad visi beidzot būtu laimīgi. Bet to, ka problēma ģimenē nevar izrietēt tikai no viena vien cilvēka, bet vienmērt tiek uzturēta ar visiem ģimenes locekļiem – pamanīt ir grūtāk.

Ko nozīmē “izpauž simptomu”?

Ikviena slimība, ķermeņa stāvoklis, ir sajūtu izpausme, dvēseles stāvoklis, kuru citādāk izpaust nevarēja. Tās ir iekšējo saspringumu, baiļu, apspiestu pārdzīvojumu sekas.

Bērni, aptuveni līdz piecu gadu vecumam, bieži caur savàm saslimšanām pauž savas mātes stāvokli. Jo tuvāka bērnam saikne ar mammu, jo lielāku laika periodu pavada kopā ar mammu – jo tas ir pareizāk.

Kad bērni pieaug, to stāvoklis bieži izpauž tieši ģimenes simptomu. Vienkāršāk sakot, bērns caur savu ķermeni pauž to, kas notiek ģimenē, parasti tā ir visasākā un slēptākā problēma ģimenē.
Tas ir dabīgi – ja problēma būtu virspusē, tāpat visiem tā būtu skaidra un saprotama, priekškam to aiztikt.

Jo vecāks un apzinātāks kļūst bērns, jo vairāk viņš pauž sevi, savu personīgo pozīciju pasaulē.
Der atcerēties arī, ka ikvienu berna problēmu ir jāapskata no apstākļu sakritības: tas nav tikai tas, ko jūt un neizpauž māte, bet arī vienlaicīgi tas, kā to izjūt pats bērns.

Piemērs:

Ir ieplānots ģimenes brauciens: vecāki ar bērniem lidos uz brīnišķīgu salu, lai kopà pavadītu divas nedēļas izbaudot dabu un viens otru. Un pēkšņi, tieši pirms paša ceļojuma mazākais bērns (4gadi) saslimst – viņam strauji uzkāpj temperatūra. Sarkans kakls, klepus, bet vairāk nekādu simptomu.

Kas notiks, ja sāks dot zāles?

  • jaudīgais simptoms (kas saistīts ar ģimeni) tiks ķīmiski apspiests. Uz to bērna organisms jau patērēja ne mazums energijas, bet tagad to apspiedīs arī no ārpuses.
    Tapēc bērnam no zālēm iestājas spēka zudums, organisms saņem pieredzi – kā iedarboties uz to no ārpuses, tā vietā, lai izstrādātu un pievilinātu personīgos resursus, lai izveseļotos..
    Un ķermenim paliek zināma provokācija – saslimt vēl vai saslimt spēcīgāk, jo to, ko gribējās caur slimību paust, tas palika “iekšā”, vai palika nesaprasts, nenoskaidrots – un, tātad, nepieņemts, neizstrādāts uz “tīru” pieredzi.

Kas notiks, kad simptomu apzināsies?

  • slēptais (apspiestais) kļūs redzams, skaidrs (pieņemts), psihiskā enerģija iegūs “veselīgu” izeju, bērna somātiskie simptomi aizies aiz to “nevajadzīguma”.

Tātad, mamma (piemēram) analizē notiekošo, ja ir laiks – ar psihologu. Parādās iemesls – ko līdz šim braucienam mamma ar tēti veiksmīgi bija slēpuši viens no otra aiz darba un bērniem, ilgstoši neesot kopā.. Un te, pēkšņi uzbriest sens konflikts starp viņiem, bet neko nenoskaidro, jo viss tikai uz atvaļinājumu tendēts, kaut tikai “nenorauties”. Bet savstarpējās pretenzijas iekšā turpina briest. Mamma apvainojas, tētis dusmojas, abiem tas iesprūdis kaklā..

Tad, lūk: BĒRNAM KAKLS SARKANS, temperatūra paaugstinās (no niknuma), simptoms “izleca” strauji (jo brauciens “deguna priekšā”)..

Kā rīkojas mīloša un drosmīga mamma (kura tomērt vēlas atpūsties)? Mamma iet un RUNĀ ar tēti, bez bērnu klātbūtnes. Viņa runā kā prot, patiesi, par sevi, no sevis, izpaužot savas sajūtas. Viss izdodas, viņi ar tēti (ar vīru) apskaujas, màjās ir miers un nākošā rītā bērns ir vesels. Ceļojums notiek.

Ko darīt vecākiem, kuru bērns ir saslimis?

Paralēli tam, ka tiek atzīts (pieņemts), ka bērns caur sevi izpauž ģimenes vai mātes simptomu, vajag saprast, ko tieši izpauž bērns un saprast, kā izstrādāt šo “slēpto”, kas ir patstāvīgi, bez slimības palīdzības.

Kā saprast, par ko runā simptoms?

Ir saži iespējamie veidi:

  1. Paskatīties, kas sāp. Atkarībā no tā, kurš orgāns tieši izpauž slimību, var uzzināt, par ko “apslēptu” ir runa.

Piemēram, kāja. Kuras pamatfunkcijas ir kājām? – atbalsts un kustība uz priekšu. Tas ir, problēma ir atbalsta teūkumā vai aizliegumā kustēties uz priekšu (parasti uz savām vēlmēm). Atbildtoši, aizliedz to sev māte vai visa ģimene. Tā notiek, kad ģimene dzīvi pēc likumiem “vajag”, neorientējoties uz “vēlos”.

  1. Paskatīties, ko slimība traucē darīt, kam pretojas (kā piemērā ar ceļojumu).
    Atbilstoši, kam visvairāk traucē, tur arī sēž kaut kāda “baile”.

Piemēram, tik slimīgs bērns, tik slimīgs.. Bērnudārzā neatdot, auklei neatstàt, no dekrēta neiziet.. Bet varbūt, ka uz darbu iet patiesībā ir bailīgi mātei..un vispār pagaidām negribas? Brīnišķīgi, bet kapēc atklāti to nepaziņot – “nevēlos strādāt, gribu būt ar savu bērnu”? Tapēc, ka ģimenē it kā izlemts, ka ir laiks uz darbu. Un vīrs stingri nojsutā ik pa laikam – kad sievasāks strādāt. Un sieva, tā vietā, lai pateiktu, ka grib mājās vēl pabūt ar mazo, atbild – viņš taču slimo, kā viņu atstāt?

  1. Trešais veids: sajusties kā bērnam, burtiski “pabūt viņa ādā”.

Piemēram, bērnam ir izsitumi, izskatās kā alerģija uz ādas un briesmīgi niez. Ja berns nav apēdis skābu apelsīnu, tad der noskaidrot… : “ja es esmu šobrīd mana meita, tad ko es jūtu, kad man viss niez? Es jūtu trauksmi..pat dusmas. Un bezspēku, bezpalīdzību kaut kādu..” Sekojoši, jautājums sev, sev mīļajai – “Kur tad, kurā situācijā es tieši šobrīd jūtos bezspēcīga un dusmīga? Ak, jā..es taču uz vīru apvainojos..Un klusēju”..

Šis vingrinājums nebūs visiem saprotams. Ego var būt vel pārāk liels, lai uz sevi skatītos..

Bet šajā gadījumā, ja apzināšanās būs notikusi, vecāki strādā ar sevi un bērni izveseļojas.

Visgrūtāk ir tikt galā ar hroniskiem simptomiem. Bieži tādos gadījumos vajadzīgs kompleks darbs ar psihologu, vecākiem un ārstiem.

Secinājumi.

Protams, diez vai ir iespējams panākt to, ka bērni vispār nekad neslimo. Taču ieviest slimībās minimumu, padarīt ātru atveseļošanos – pilnīgi reāli.

Svarīgi iemācīties pamanīt ķermeniskos simptomos dvēseles izpausmes tam, kam mēs paši neiedevām citu, veselīgāku izeju. Tad arī slimība nekļūs par iemeslu pārdzīvojumiem par bērnu, bet par signālu, kurš pasaka priekšā, kā var padarīt savu dzīvi ģimenē vēl harmoniskāku.

Avots: http://lifehealingspace.com/pochemu-boleyut-deti-detskaya-psihosomatika-2/

Tulkoja: OmShanti