fbpx

Kas atšķir veiksminieku no neveiksminieka?

Kapēc man nav naudas?
Kapēc man nav attiecības?
Kapēc mani neviens neciena?
Kapēc mani nemīl mani bērni?
Kapēc man nav savas mājas?

Kamēr cilvēks jautājumus formulē šādi, tiem nav atbildes, jo viņš dzīvo no maza infantīla bērna pozīcijas.
Šādi noformulēti jautājumi atspoguļo cilvēka negatavību uzņemties atbildību par sevi un dzīvi.
Kā zināms, mazs bērns no pieauguša cilvēka atšķiras ar to, ka par mazu bērnu līdz noteiktam vecumam atbildību uzņemas vecāki, – pieņem lēmumus un meklērisonājumus, bet pieaudzis cilvēks par visu atbildību uzņemas pats.

Nereti redzam pieaugušā ķermenī 40gadīgu infantīlu bērnu ar savilktiem lūpu kaktiņiem, kurš patiesi ir neizpratnē: kapēc man nav tas un šitas? Un tik pat ķermeniski pieaugusi meitene var būt savos 50mit gados iestrigusi dziļā nesapratnē par to, kapēc viņai nav partneris, kapēc neviens man nav atnācis pakaļ?

Jo vecāks kļūst cilvēks, bet nepieaugušāks iekšēji, jo vairāk to atspoguļos arī viņa pieaugušais ķermenis. Pleci uzrauti, solīši maziņi, acīs skumjas, izmisums, bailes no reālās dzīves, dusmas uz cilvēkiem, kuriem, viņaprāt, būtu nepārtraukti jārūpējas un jātur pār viņu rūpe. Pieķeršanās, atkarība no tā, kurš spēj parūpēties.
Šādiem cilvēkiem ir raksturīga paklausība tur, kur var saņemt uzslavu un atzinību un absolūta ignorance tur, kur cilvēki atpazīst viņa manipulācijas. Tāpat – vājšs raksturs, atkarības, velme piederēt organizācijām un sekot norādēm, lai justos piederīgs un vērtīgs.
Raksturīga ir neprasme un bailes būvēt atvērtas, emocionāli tuvas attiecības. Izjūt problēmas brīvi komunicēt. Ir aizvērti, noslēgti un apvainojušies uz visu pasauli. Viņi vaino savā nelaimīgumā visus, ko vien spēj nosaukt vārdā. Viņiem ir ļoti harmoniski dzīvot kredītos, parādos un aizņemties no vecākiem. Ņemt no aizmugures(vecākiem), nevis meklēt veidus, kā gūt resursus nākotnē.
Tā dara aptuveni piecus gadus vecs bērns, kurš ir palicis viens, bez vecāku rokas un nav spējīgs parūpēties par savām emocionālām, fonansiālām un fiziskām vajadzībām.

Infantīls cilvēks nemeklē sevī resursu, ar kuru viņš varētu dalīties ar pasauli, būt noderīgs, ienest ko vērtīgu pasaulē. Viņš meklē veidus, kā no visiem kaut ko paņemt, saņemt, dabūt, gūt.

Pieaugt – tā ir mūsu katra paša izvēle. Gatavība var iestāties jebkurā vecumā, ja tas nav noticis 18mit gados.
Skaidrs, ka kaut kādā sfērā un jautājumos mēs katrs mēdzam iekrist maza bērna stāvoklī. Svarīgi to piefiksēt.
Nekur mēs nespruksim, katrā no mums dzīvo iekšējais pieaugušais, iekšējais vecāks un iekšējais bērns. Jautājums tik, – cik visas šīs daļas ir harmonijā savā starpā vai kurai no daļām ir atvēlēta galvenā loma..

Kā uzdod jautājumu iekšēji pieaudzis cilvēks:

*Kuras manas rīcības un domāšanas veids bloķē labklājības plūsmu manā dzīvē?
*Kuri mani uzstādījumi, uzvedība vai dzimtas programmas neatļaj uzaicināt savā dzīvē mīlestības pilnas attiecības? Kuras manas bailes liek dzīvot izolētu, noslēgtu dzīvi?
*Kādas manas rīcības izsauc cilvēkos necienīgu attieksmi pret mani?
*Kuras manas bailes es pārlieku uz saviem bērniem, ar kurām rīcībām es pats aizbaidu un atgrūžu savus bērnus?
*Kuras manas īpašības un bailes kavē reālu rīcību uz sapņa piepildīšanu – dzīvot savā mājā?

Kāda ir atšķirība starp šiem un sākotnēji uzdotajiem jautājumiem? Šie pēdējie mudina meklēt atbildes, mainīt domāšanu un reāli rīkoties. Tie pirmie atļauj apstāties, dusmoties uz visiem, pārlikt atbildību uz visiem un neko nedarīt.

Kristīne Om Shanti